Ja meklē nopietnu un uz faktiem balstītu rakstu, tad šis nebūs no tiem. Šī būs tā mākslas forma, kuru es vienmēr esmu noliedzis un visticamāk noliegšu. Bet ja nopietni, tad šis raksts ir pilnīgs joks un tikai muļķis uztvertu to nopietni.
Punktiņš, punktiņš, komatiņš, četras jautājuma zīmes, Q astotajā pakāpē, kaut kur pa vidu vēl defise, deviņpadsmit iekavas un kopā sanāk cilvēciņš. Tas ir viens cilvēciņa veids. Otrs ir vienkāršāks, kuru mēs jau pazīstams. Šādi var iedalīt cilvēkus, var iedalīt arī savādāk. Ir labie un ir sliktie, bet ironiskā kārtā dalītāji paši vienmēr ir labie. Ak, šie cilvēki - nelieši. Vai klase saprata, ko es ar šo esmu domājis? Nē! Lieliski, ejam tālāk.
Tālāk mūsu dzīvēs ir kļūdas. Ir viena liela, simt mazas un neviena vidēja, jo mums patīk pārspīlēt. Tas ir izdevīgi, jo kļūdas nedrīkst būt normālas - tādas kā citiem. Mūsu kļūdām jābūt vai nu niecīgākām, lai būtu miers sirdī un mājās (pornogrāfiskajā terminoloģijā to sauc par racionalizāciju) vai arī mūsu problēmām jābūt LIELĀKĀM nekā citu problēmām. Cik lielākām? Nu, apmerām ŠITIK! Bet ar problēmu palielināšanu mēs esam īpašāki, vismaz mēs tā domājam. Bet kā gan savādāk būsim īpašāki, ja ne pasakot "tev jau tas ir nieks, vot, man vakar gan bija tāāāāda situācija, vot, man gan bija ļoti traki". Tikmēr otrs tikai sēž un klausās, cik viņa problēma patiesībā ir niecīga, ar domu "paldies, mūsu problēmu salīdzināšana palīdz. Paldies Obama". Bet kurš gan neredz savas problēmas, kad tas tuvojas? Trakāk ir brīžos, kad problēma vilina. Ja man jautātu tagad, bet nejautā, tad šādi man ir tagad. Daudzi jeb neviens tagad pie sevis nosaka "ak tā, ak tad par to viņš te grib stāstīt". Tādā gadījumā es varu atbildēt ar argumentētiem faktiem "nē, tā nav, tu nepareizi domā". Bet atpakaļ pie tēmas, jo nav iemesla novirzīties no tā, kā šeit nav. Tātad problēmas. Tās vilina un kārdina, trakākais jau šķietami ir tas, ka to pieļaušana ir paredzama iepriekš. Gluži kā vērot laimes spēli, viss taču ir iepriekš zināms - tu zaudēsi. Galvā taču katrs apzinās savas iespējas jeb apzinās to niecīgumu. Tas noved pie nākošās tēmas.
Kāpēc šķietami visam ir ļoti niecīgas izredzes? Vai atkal arasarām acīs jāatzīst, ka viss atkarīgs no perspektīvas? Varbūt, varbūt. Bet viss šķiet iepriekš izlemts. Atplestām acīm ceram, ka kaut kas nenotiks tā, kā izredzes paredz tam notikt, jo tas mūs pārsteigtu. Kā jau var nojaust, es esmu sakritību cilvēks. Tev noteikti pilnīgi un galīgi neinteresē, kas ir sakritību cilvēks, tāpēc to paskaidrošu. Kāpēc? Tāpēc, ka nerakstu PRIEKŠ tā, lai lasītājiem būtu patīkami šo lasīt. Vēlos pie reizes uzsaukt tostu par to jauno dāmu, pirmajā rindā, blakus resnajam vīram ar popkornu, kura man iemācīja neizmantot PRIEKŠ, paldies, tev lieliski izdevās, par šo es noteikti priekš tevis sarūpēšu torti! Atrgiezīsimies pie sakritību cilvēka. Tas ir šausmīgs uzskats, ka viss sastāv no sakritībām, ja rūpīgi ieklausās, tad var dzrirdēt, kā tālumā pozitīvās domāšanas piekritēji šaujās nost. Tieši tāpēc labāk neieslīgt argumentācijā par šo tēmu.
Interesanti, kā es ikvienā savā stāstā nonāku pie pozitīvās domāšanas. Būtu ironiski apgalvot, ka tas notiek sakritības dēļ. Toties vienmēr par to man ir visvairāk, ko teikt, tāpēc par to arī pietiks šoreiz, nevar taču visu laiku domāt par vienu un to pašu. Labāk pievērsīsimies domāšanai kā tādai.
Vai visi domā? Plašs jautājums, mūsdienās visi bļautu, ka neviens taču nedomā, visi ir degradēti, atkal tās modernās tehnoloģijas degradē mūs. Tas atliek liek man ar klusu balstiņu iečukstēt "ja tu padodies manipulācijām, tad esi to pelnījis". Atkal jau necilvēcīga attieksme no manas puses, nāksies sist mani krustā tik ilgi, līdz mainīšu savas domas, bet pagaidiet, vai PRIEKŠ tam nebija Jēzus? Atkal jau tortes gabals tai vecajai dāmai pirmajā rindā, šādi mēs tevi ātri nobarosim. Iesaku gan atstāt kaut ko arī nabaga otrajam cilvēkam, jo tikai jūs divi sekojat līdzi maniem rakstiem. Lai nerastos pārpratumi, tad atgādināsim visai jūsu abai publikai, ka otrs cilvēks sēž otrajā rindā, tieši aiz resnā vīra ar popkornu rokās, šis otrs lepnais lasītājs man palika atmiņā ar komentāru par to, ka es neesmu "cilvēks augstākajā pakāpē". Patīkami to atcerēties.
Cits talants ir atcerēties sevi. Ne tikai atcerēties, bet arī atpazīt savās atmiņās. Pūlis ar visiem trim cilvēkiem bļauj, ka šī jau ir demagoģija un rindkopu aizpildīšana. Varbūt kāds gudrs cilvēks arī to sapratīs, tomēr varētu arī ilgi un dikti diskutēt par to, cik gudri cilvēki vēl lasa šo rakstu, jo pēdējā inteliģentā būtne - resnais vīrs ar popkornu jau aizgāja. Tā kā šis cilvēks aizgāja un vairs nenovēro mūs. Tad es varu pabeigt šo runu ar to, ka jūs abi esat tomēr vienīgās inteliģentā būtnes šeit, paldies jums par to. Ieesla šim visam nav, bet tā nu ir sanācis, ka beigās jūtos pateicīgs jums.
Atgādināšu, ka tikai pilnīgs muļķis šajā visā saskatītu kādu loģiku. Un nobeigumā vēlreiz paldies pāris mēnešus vecākajai dāmai, kura nav lasījusi nevienu no maniem "labajiem" stāstiem un kungam otrajā rindā par domāšanu līdzi, jo pelēkās šūnas šiem abiem cilvēkiem strādā
