-Sapņo, Emma, sapņo....-
-Sapņot!? Mhm sapņot......Vai tu man iemācīsi sapņot?-mazā, dienas putekļu nošmulētā sejiņa manī cerīgi lūkojās, kamēr rokas centās savaldīt uz vaiga krītošo blondo matu pinku, kas pie labākās gribas varēja kļūt par zeltainu meduskrāsas cirtu. Ak, šis mazais ērms! Iemācīt sapņot – cik smieklīga vēlēšanās!
-Meitēn, es nevaru iemācīt tev sapņot, jo tu to jau dari, neatkarīgi no tā vai tu to vēlies vai nē. Tas ir tāpat kā elpot- nepiedomājot, tik ikdienišķi, ka tu to vairs nemaz nemani. Padomā par to ko tu vēlies, par to, kas tavai sirdij liek pukstēt straujāk, par to kas aizbiedē tumsu tavā mazajā pasaulītē.-
-Par ko tu pats sapņo? –
-Noteikti par to pašu, par ko lielākā daļa pasaules-par laimīgu ģimeni, labklājību, spožu karjeru, nu tādā garā.-pasakot to skaļi pilnīgi šķebīgi ap dūšu sametās, saprotot savu sapņu banalitāti. Bet vai sapņi maz var būt banāli? Es gribētu ko lielu un cēlu-kā piemēram, izglābt pasauli no šausmīga vīrusa, apturēt karu, atklāt jaunu planētu vai ko tādu. Bet ja jau es to gribu-vai tad tas uzreiz jau savā ziņā nekļūst par manu sapni? Bet varbūt es to nevēlos pietiekami-tā no visas sirds, tik ļoti, ka tas aizrauj mani pilnībā, par 100%.Kādi tad patiesībā ir mani sapņi?
-Es sapņoju tikt pie teleskopa...-mazā negaidīti pārtrauca manas ieilgušās pārdomas.
-Kam tev teleskops?-ieinteresēts palūkojos viņā ciešāk.
-Lai redzētu zvaigznes. Patiesībā, lai redzētu vienu vienīgu zvaigzni.-
-Ir kāda īpaša zvaigzne?- kaut kā īpaši neticēju, ka šis mazais cilvēkbērns orientējas debesu spīdekļos, bet mūsdienu jaunatne ir neparedzama.
-Nu tā var būt jebkura no visām zvaigznēm, bet man vajag tikai vienu-krītošu.-viņa, manāmi nokautrējusies, nolaida skatienu, un tagad aplūkoja savas izdilušās zābaku zoles.
-Jā, krītošas zvaigznes ir pasakains skats.- nenovaldīju nopūtu.
-Tu esi redzējis krītošas zvaigznes?- iztrūkos no viņas balss toņa-tas bija kļuvis spalgs un tajā jautās neizprotams uztraukums, kas mijās ar pārsteigumu.
- Dažreiz ir gadījies.-es apmulsis atbildēju. Emma neticīgi nopētīja manu necilo mitekli un tad aizdomīgi pavērās manī, it kā neticētu manam apgalvojumam.
-Tad kāpēc tu neesi precējies, kāpēc tev nav ģimenes un tu dzīvo šajā mazajā būdelē?- viņa apsūdzoši turpināja mani vērot. Par ko šī noklīdusī dvēsele mani tincināja?
-Piedod, bet kāds sakars tam ar to, ko esmu redzējis?-centos salikt visu pa plauktiņiem..
-Vai tad tu nezini, tev neviens nav stāstījis? Redzot krītošu zvaigzni piepildās vēlēšanās. Kad tu redzi spožo gaismiņu krītam-aizver acis un vēlies.-meitēna skatiens aizklīda kaut kur tumsā aiz loga. Zinu, ka tas bija nepiedodami un nesmalkjūtīgi no manas puses-bet pēkšņi sāku skaļi un nevaldāmi smieties. Es nespēju apstāties, pat pamanījis viņas sākotnēji izbrīnīto sejas izteiksmi un vēlāk trīcošo apakšlūpu. Nezinu par ko īsti smējos - par šī sapņa absurdumu, par mazo meiteni, kas tik ļoti ticēja šīm blēņām, vai par sevi-arī es kādreiz ticēju krītošās zvaigznes burvībai.
Man nebija nekādu tiesību sagraut maza bērna sapņus. Varbūt es pats vairs neticēju šīm mūžsenajām pasaciņām, tomēr biju pārliecināts par pašas ticības graujošo spēku. Patiesi ticīga sirds varēja kalnus gāzt- īpaši maza bērna.
- Piedod saulīt, es tikai smējos par to, kāds muļķis esmu bijis-tika daudz krītošu zvaigžņu, bet nevienas patiesas vēlēšanās.
