local-stats-pixel fb-conv-api

Vistumšākie noslēpumi.4

229 0

Heij, ilgi nebija jāgaida, jo esmu atpakaļ. Ceru, ka turpināsiet lasīt un spēšu jūs ieintriģēt. :)

~ sunshinee

----------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Dažus mēnešus vēlāk.
-Velns parāvis! - Nomurminu, iebāžot mutē rādītājpirksu, kura nagu klāj koši sarkana laka. Sasodītās lokšķēres! Pusi galvas rotā vijīgi skaistas lokas, taču, šķiet, ka otrai galvas pusei būs jāuzgaida.

Pametu acis uz pulksteni un tas rāda, ka pēc stundas man jābūt "Radisson Blu" restorānā. Ignorēju sūrstošo pirkstu un ķeros klāt kosmētikai.

Bāze, tonālais krēms, pūderis, izgaismotājs, bronzeris, vaigu sārtums, melns laineris, pelēkas acu ēnas ar metālisku spīdumu, uzacu zīmulis, mākslīgās skropstas un koši sārta lūpukrāsa. Visu uzklāju uz sejas, nebaidoties izskatīties pēc pārmālētas cacas.

Darbības veicu gandrīz robotiski, acīm neiemirdzoties priekā par padarīto. Rezultāts mani apmierina, un neviens pat nepamanīs manas saraudātās acis un bezmiega sekas.

Laiks ķerties klāt matu ieveidošanai.

Pēc divdesmit minūtēm viss ir pabeigts, un atkliek tikai uzvilkt koši sārto kleitu, kura sniedzas līdz pat potītēm. Novērtēju sevi pie lielā spoguļa. Es izskatos koši, man pat gribas domāt, ka esmu kā princese. Kad pagriežos uz labo pusi, es redzu, ka spogulī mans vēders ir ideāli plakans.

Man vairs nav neviena, par ko cīnīties un ko sargāt. Sakožu zobus un iedzeru nelielu malku viskija. Kājās uzauju melnas kurpes, kuru papēdis ir vismaz desmit centimetru augsts un paņemu savu melno klaču, kuru rotā mirdzoši fliteri. Vēl atliek tikai iesmaržoties ar kādām izsmalcinātām smaržām, un esmu gatava satikt savu kavalieri.

Pagalmā mani jau sagaida taksometrs, un es negaidot ielecu tajā iekšā. Šoferis jau ir informēts par vietu, kur mani jānogādā, tādēļ es netraucēti iekārtojos aizmugurējā sēdeklī un izvelku savu telefonu. Man vēl ir pusstunda laiks, tādēļ īpaši neiespringstu.

Ārā valda naksnīga tumsa, taču dzīvība nebeidz kūsāt. Cilvēki nemitīgi pārvietojas pa naksnīgajām Rīgas ielām, un es secinu, ka man patīk Rīga. Es to mīlu.

Man ir atnākušas piecas īsziņas no dažādiem vīriešiem, kuru atbildēšanu atlieku uz vēlāku laiku. Šodien man ir aklais randiņš ar Kārli, kurš esot uzņēmējs kādā naudīgā firmā ( firma man vēl nav zināma).

Vēlreiz apskatu viņa profilu, lai labāk spētu vīrieti atrast restorānā. Kārlim ir 30, brūni mati un acis, statuss : neprecējies. Visās bildēs, kuras ir publicētas, viņš ir redzams saviesīgos pasākumos - restorānos, konferenču zālēs u.tt. Un viņam ir lielisks smaids, tas liek manai sirdij izkust, pat neuzlūkojot viņu dzīvē.

Aizbloķēju telefonu un iebāžu to somiņā. Aizveru acis, domādama par gaidāmo randiņu. Triju mēnešu laikā esmu apmeklējusi vismaz divdesmit aklos randiņus, taču neviens puisis mani nav uzrunājis tādā mērā, lai randiņš tiktu atkārtots. Varbūt beidzot man veiksies, varbūt Kārlis izrādīsies mans sapņu princis mersedesā, kurš izglābs mani no ļaunās pamātes jeb dzīves.

Roka nejauši pieskaras vēderam, kur pirms pāris mēnešiem auga dzīvība, taču tagad tur neviena nav. Melisas bēru dienā es zaudēju savu meitiņu. Dāvis mani aizgādāja uz slimnīcu, taču bija par vēlu, jo ceļā man sākās spontānais aborts.

Šķiet, ka smadzeņu šūnās ir ieēdusies ārstes seja un vārdi, kuri nekad nepagaisīs no manas atmiņas : "Man žēl, bet jūs esat zaudējusi savu bērniņu. Precīzāk sakot, meitiņu. "

Jūtu asaras sariešamies acīs, taču es tās laikus apturu. Esmu iemācījusies visu paturēt sevī. Es vairs neesmu tā vājā Lorija, kas visu mūžu esmu bijusi. Esmu skaista, seksīga un pārliecināta un šonakt es sastapšu savu mīļoto princi.

Taksometrs apstājas, un es paveros uz skaisti izgaismoto viesnīcu.

-Cik man jāmaksā? - Pajautāju pirms izkāpju no auto, verot vaļā savu somiņu.

-Jaunkundz, viss jau ir nokārtots. - Taksists atbild un piemiedz man ar aci. Uzsmaidu vīrietim ar iesirmajiem deniņiem savu visžilbinošāko smaidu un aizveru durvis.

Ārā ir drēgns, un zīda kleita laikam nebija labākais variants, kurā tērpies. Lai gan.. tā ir skaista un gracioza. Ieķeros ciešāk savā klačiņā un dods iekšā. Telpā valda patīkami silts, rudenīgs aromāts, un viesmīlis mani uzreiz aizved pie norādītā galdiņa.

Kārlis pieceļas kājās un pasniedz man rozi.

-Labvakar. - Vīrietis erotiski saka, un es sajūtu viņa ķiplokaino elpu. Patiesībā viņš ne tuvu nav tāds, kāds bija sociālajos tīklos. Viņam dotu gadus sešdesmit, mati ir sirmi un atkāpušies no pieres, un ak jā, krekla pogas ir izplīsušas, nespēdamas saturēt viņa milzīgo alus vēderu.

-Jūs esat Kārlis? - Neticīgi iejautājos, negribīgi paņemdama rozi.

-Jā, esmu gan. Un tu esi Lorija. - Viņš skatās uz mani, itkā es būtu konfekte, - Īsta lellīte.

-Tu gan neesi tāds, kā iepazīšanās portālā uzdevies. - Pārmetoši nosaku un apsēžos pie galda. Pamanu, ka ledus spainī dzesējas kāds dārgs šampānietis un pasniedzu savu glāzi tam tēviņam.

-Jā, laikam nāksies atvainoties. - Viņš cerīgi saka un paskatās manā virzienā, - Savam dēlam. - Vīrietis pabeidz teikumu un izšauj korķi.

-Tu zodz sava dēla bildes? - Neticīgi jautāju, sajūtot riebumu pret pretī sēdošo. Viņš man atgādina resnu vepri.

-Dažreiz tā sanāk, bet vai tad esmu tik bezcerīgs? - Viņš jautā, atklādams dzeltenīgus, iešķībus zobus. Vienā rāvienā izdzeru savu glāzi un pieceļos kājās, paņemdama savu rozi.

-Protams, tu neesi bezcerīgs. - Pavedinoši murrāju, - Tu esi superbezcerīgs. - Izspļauju un iemetu rozi viņam gandrīz ģīmī. Paķeru savu somu, un esmu gatava pamest viesnīcu.

-Heij, mazā, kur tu mūc? - Viņš nosauc man pakaļ, pievēršot visu uzmanību.

-Tālāk no tevis, vepri! - Uzbļauju un parādu vidējo pirkstu. Izskrienu ārā un apsēžos turpat uz trepēm. Pēkšņi kurpes spiež un kleita šķiet neērta.

-Nu, kāpēc man nevar veikties?! - Saku pati sev un izvelku cigareti. Kad grasos to aizdedzināt, pie manis pienāk kāds viesnīcas darbinieks un aizrāda, ka šeit nedrīkstot smēķēt. Arī viņam tiek veltīts vidējais pirksts.

Novelku kurpes, paliekot tikai zeķubiksēs. Lēnām kūpinu cigareti un vēroju Rīgu, kura laižas miegā, kad man blakus apstājas glauns mersedess. Logs nolaižas un vīrietis ar tumšiem matiem man velta žilbinošu smaidu.

-Jūs nevajag aizvest? - Viņš jautā dobji seksīgā balsī. Kādu minūti apdomājos, tad nodzēšu cigareti un paraustu plecus.

-Lai notiek. - Atbildu un iesēžos mašīnā. Man nav ne jausmas, kas tas par vīrieti un kurp mēs brauksim, taču beidzot ir pienācis laiks, lai ļautu sev nedaudz izklaidēties. Aizveru acis un ļaujos svešinieka dāsnumam.

229 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000
Lūk, šāda Lorija man patīk. Ne vairs mūžam raudošā vai garlaicīgā māsa, bet tiešām spēcīga, pašpārliecināta un arī trakulīga sieviete. Tāda sajūta, ka viņa atplauka kā zieds. Uzreiz radās interese, kas gan notiks tālāk. Lai gan man tāda jau iepriekš bija emotion aj, ko es te ilgi muldu? Daļa ir brīnišķīga, un man vajag nākamo! emotion
1 0 atbildēt
atgriez melisu kautkur baigi interesantā laikā un vietā :d
1 0 atbildēt
Es neesmu lasījusi iepriekšējo stāstu, bet šis izskatās pēc jauna sākuma. Es gaidīšu nākamo daļu no Tevis. 😃
0 0 atbildēt