http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viss-reiz-mainas-5/717026
-Jā. Tā ir mana meitiņa.-Šarlote mani izglāba,saprotot,ka es neatbildēšu.
-Pieskatiet viņu. -Kristaps noteica un iedeva manu meitiņu Šarlotei.
-Ko viņš šeit dara?-Es jautāju. Tiklīdz viņš aizgāja.
-Kas?-Šarlote jautāja.
-Tas bija Kristaps.-Es noteicu.
-Nav jau brīnums, ka tev viņš patīk. Viņš ir tīri izskatīgs.-Šarlote noteica.
Es veljoprojām biju šokā, tāpēc neko neatbildēju.
-Ar tevi viss kārtībā?-Šarlote jautāja.
-Jā, laikam.-Es klusi noteicu.
-Protams.-Viņa sarkastiski noteica,-Tad kāpēc tu drebi?-
-Es gribu mājās.-Es noteicu.
-Ejam.- Šarlote noteica un sāka stumt ratiņus. Es paņēmu Sofiju klēpī un devos viņai nopakaļ, veljoprojām drebot.
Iegājušas mājā es ar Sofiju devos uz Sofijas istabu. Sofija bija aizmigusi, tāpēc es novilku viņai zābaciņus,bikses un džemperīti un noliku gulēt.
-Čuči saldi.-Es noteicu un aizgāju uz savu istabu.
Es novilku savas drēbes un apakšveļa devos uz vannas istabu. Šai mājā ir plus, ka katrā otrā istabā ir arī vannas istaba.
Es novilku pēdējos apģērba gabalus, kas apsedza manu augumu un iekāpu duša.
Atgriezu ūdeni un ļāvu, lai siltais ūdenis noskalo manu ķermeni.
-Kāpēc? Kāpēc tev bija jauzrodas? Es gribēju tevi aizmirst, bet es nevaru.-Es noteicu un ļāvu asarām vaļu.
Es apsēdos uz zemes un raudāju kā mazs bērns.
-Es tevi mīlu.-Es noteicu un raudāju tālāk.
Pēc pusstundas es saņēmos un izkāpu ārā no dušas. Noslaucījos un uzvilku pidžamu.
Apgūlos gultā un skatījos griestos. Pēs kada laika es devos gulēt cerībā,ka Kristaps atnāks pie manis sapnī.
*Pēc pusgada*
-Sanij.-Es iesaucos un skrēju pretī savai lielajai māsiņai.
-Kāpēc tu nebrauci ciemos?-Viņa noteica un cieši mani samīļoja. Viņa runāja daudz skaidrāk nekā es atceros.
-Piedod. Māsiņ.-Es klusi noteicu.
-Nekas.-Viņa atteica un veljoprojām mani mīļoja.
-Gribi iepazīties ar kādu cilvēku?-Es jautāju.
-Jā.-Viņa atbildēja.
-Sofij.-Es pasaucu savu mazo princesīti.
-Nu mammu?-Viņa jautāja.
-Iepazīsties šī ir tava tante Sanija.-Es iepazīstinaju Sofiju ar Saniju.
Sofija piegāja Sanijai klāt un cieši samīļoja.
-Un kas tad ar mums?-Ome ierunājās.
-Ome.-Es iesaucos un samīļoju savu vecmammu.
-Sofij šī ir tava vecvecmamīņa.-Es smaidot teicu un ome piegāja Sofijai klāt un viņu samīļoja.
-Tu esi tik jauka.-Ome iesaucās un viņai pār vaigu nobira viena asara.
-Ome šī ir Šarlote un viņas maizais dēliņš.-Es omi iepazīstināju ar Šarloti.
-Priecājos iepazīties.-Ome pieklājīgi sasveicinājās.
-Braucam?-Opis norūca un es aizgāju arī viņu samīļot.
-Braucam.-Es priecīgi noteicu un mēs gājām ārā no lidostas. Opis noīrēja busiņu, lai mēs visi varētu tikt pie viņiem,jo opja mašīnā nebūtu pietiekami vieta.
-Tad kāpēc jūs visi atbraucāt?-Ome iesāka sarunu.
-Mums ir labas ziņas.-Adriāns iesaucās.
-Kādas?-Ome pacēla vienu uzaci un paskatījās cauri priekšējam spogulim, lai varētu uzlūkot Adriānu.
-Mēs precamies.-Adriāns noteica un apķēra savu līgaviņu.
-Apsveicu.-Ome iesaucās.
Tālāk sekoja runas par kāzām. Mani tas neintresēja, tāpēc es aizvēru acis un laikam arī aizmigu.
-Mammu.Celies.-Sofija mani modināja.
-Princesīt, es jau ceļos. -Es viņu nomierināju un atvērusi acis izkāpu no busiņa.
Omes māja. Liela omes māja. Tik sen šeit nav būts. Es ar smaidu uz lūpām iegāju iekšā.
-Miguža, piecēlusies.-Opis iesmējas. Opis mani tā vienmēr sauca, ja es gulēju ilgāk par visiem.
-Protams.-Es lepni noteicu un apsēdos pie galda.
-Mammu.Pie duvim.-Sofija ieskrēja iekšā un noteica.
-Es meklēju Adri..-Viņš aprāvās,jo ieraudzīja mani.
