http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viss-reiz-mainas-3/716907
-Labrīt.-Šarlote mani sveicināja.
-Labrīt.-Es sasveicinājos,-Es izskatos normāli?-
-Skaisti,tavas acis mirdz. -Viņa smaidot teica.
-Paldies. -Es atbildēju un apsēdos, lai varētu iedzert tēju pirms es dodos uz skolu.
-Es tevi varu aizvest līdz tavai skolai.-Šarlote ieminējās.
-Paldies.-Es pasmaidīju pateicības smaidu un padzēros savu silto tēju.
-Es iešu apģērbties.-Šarlote teica un aizgāja uz savu istabu.
Es izdzēru savu tēju un aizgāju pēc somas.
Pa ceļam apstājos pie spoguļa.
Meitene ar rozā, viegli ielakotiem matiem,acis mirdz aiz prieka un maz vēderiņš. Mugurā rozā kleita, kas krīt pari vederiņām. Kājās augstpapēžu kurpes.
-Renāt,tu esi mainījusies. -Es sev noteicu,pasmaidīju un devos uz savu istabu. Paņēmu somu un iegāju Šarlotes istabā.
Viņa bija uzvilkusi dzeltenu kleitiņu un dzeltenas augstpapēžu kurpes, bet blondos matus iztaisnojusi.
-Ejam?-Viņa pagriezās un jautāja.
-Jā.-Es atbildēju un uzsmaidīju viņai.
*Pēc pusstundas*
-Atā.-Es noteicu un izkāpu no Šarlotes mašīnas. Viņa man pamāja un aizbrauca.
Es pagriezos pret skolas pusi. Liela,balta ēkā līdzīga pilij.
Es lēnām devos pa lielajām trepēm augša. Attaisīju skolas durvis un piegāju pie dežurantes.
-Sveiki.-Es sasveicinājos.
-Sveiki, Kaut ko gribējāt?-Viņa man mīļī pajautāja.
-Jā. Vai jūs varētu pateikt kur ir direktores kabinets?-Es jautāju.
-Jā, otrajā stāvā, ejiet līdz pašam galam un tad nogriezieties pa labi, un tad otrajās durvīs pa labi ir direktores kabinets. Trīs simt četrpatsmitais kabinets. -Viņa pasmaidīja un es uzgāju uz otro stāvu. Veiksmīgi atradu direktores kabinetu un pieklauvējot iegāju iekšā.
Direktore bija saprotoša un ļāva man iestāties bez iepriekšējas pieteikšānās. Rīt es varēšu jau nākt uz skolu. Es apmierināta devos uz darbu.
-Sveika. Kā gāja?-Mani jau sagaidīja Lea.
-Sveika. Labi. Direktore bija ļoti saprotoša.-Es smaidot atbildeju un apsēdos, lai atpūstos. Šodien biju nogājusi pietiekami lielu gabalu.
-Es jau tev teicu.-Viņa izskatījās apmierināta.
-Labi, labi. Kas man jādara?-Es jautāju.
-Redzi rekur ir paraugs.-Viņa noteica un pasniedza man lapu kur bija uzskicēta kleita,-Un es paspēju uztaisīt piegriezni. -Viņa pasmaidīja un turpināja savu darbu.
-Tad jau man jāķeras pie darba. -Es pasmadīju.
*****
-Čau. Vajag aizbraukt pakaļ?-Šarlote pa telefonu jautāja.
-Čau. It kā vajag.-
-Es pēc piecpatsmit minūtēm būšu klāt.-Viņa noteica un nolika klausuli.
Es nošuvu vel pēdējo vīli un kleita bija uzšūta. Kleita bija vienkārša, tāpēc arī bija to viegli uzšūt.
-Tu iesi ar kājām mājās?-Lea jautāja.
-Nē. Šarlote atbrauks man pakaļ.- Es pasmaidīju un piecēlos kājās.
-Labi.-Viņa pasmaidīja pretī un izgāja pa durvīm.
Es paņēmu somu un izgāju ārā uz ielas.Es stāvēju un gaidīju kad atbrauks Šarlote.
Ilgi nebija jāgaida. Šarlote mašīnā nebija viena.
-Sveika. -No māšīnas izkāpa Adriāns un samīļoja mani.
-Sveiks. Ko tu šeit dari?-Es jautāju.
-Tu teici, ka būsi iekārtojusies uzvanīsi. Bet tā tu arī neuzvanīji. -Viņš paskaidroja.
-Aizmirsu. Piedod.-Es atvainojos.
-Nekas. -Viņš pasmaidīja un atvēra man durvis.
-Kā tev pašam iet?-Es jautāju Adriānam kad mēs bijām iekāpuši mašīnā.
-Labi. Kā tev?-Viņš jautāja.
-Man vairāk kā labi. -Es pasmaidīju un pieliku roku pie vēdera.
-Nevar būt tu esi stāvoklī?-Viņa sejā parādījās patiess smaids.
-Ja.-Es pasmadīju.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viss-reiz-mainas-5/717026
