http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viss-reiz-mainas-2/716628
-Šarlot, es iziešu pastaigāties.-Es nokliedzos un izgāju ārā no dzīvokļa.
Ir grūti pierast pie domas, ka manī iekšā ir mazs ķērmenītis. Es nezinu kā es dzīvošu tālāk, bet par to es tagad nedomāju. Es izbaudu katru savu dzīves dienu kā topošā māmiņa. Es zinu, tagad man būs grūtāk aizmirst Kristapu, bet varbūt es nemaz negribu viņu aizmirst? Es nezinu.
Es gāju uz parku. Es priecājos par dzīvi. Putni čivina,saulīte spīd un ik pa laikam vējiņš uzspūš. Laiks ir jauks. Drīz vasara beigsies. Es izdomāju studēt par dizaineri kamēr es varēšu. Izglītiba man ir vajadzīga,lai kādas problēmas man ir. Pēc skolas es strādāšu, darbu es meklēšu citu.
Es apsēdos uz soliņa un pieliku roku pie vēdera.
-Tu esi izvēlējies nepareizo laiku, lai ienāktu šejā pasaulē. Bet es vienalga priecājos par tevi. Es jau tagad esmu iemīlējusi tevi. Tu jau tagad es liela daļa no manas dzīves. Es tevi mīlu un es zinu, ka tavs tētis tevi arī mīl, pat tad, ja viņš nezina par tevi. -Es klusām noteicu un pār vaigu nobira asara, prieka asara.
Garāmgājēji tikai pasmaidīja un pagāja man garām. Šeit cilvēki ir priecīgāki nekā Latvijā. Bet Latvija ir mana dzimtene un es tur piedzimu. Latvija man ir mīļā.
******
Tā ritēja dienas. Katru dienu es atradu brīvu brīdi, lai aizietu uz parku un vienkārši pasēdētu, un apdomātu dzīvi. Lai saprastu kā rīkoties tālāk. Manā dzīvē bija arvien mazāk problēmu. Ome, Kristapam neko nepateica. Mēs sazvanamies reizi nedēļā. Man ir jauns darbs. Es strādāju par šuvēju un brīžiem man ļauj arī apkalpot klientus, un apstrādāt klientu pasutījumus.Šim darbam man alga ir daudz lielāka nekā sekretāres darbam.
Manu vēderu jau nedaudz var redzēt. Man jau ir dipatsmitā nedēļa. Es dzeru vitamīnus, regulāri apmeklēju ārstu un galvenais es esmu priecīga.
Es parkā pasēdēju vel mazliet un gāju mājās.
-Sveika. -Šarlote sēdēja virtuvē un sasveicinājās.
-Čau. -Es atbildēju un apsēdos viņai pretī.
-Klau, negribi nāktt līdzi man uz manas māsas dzimšanas dienu?-Šarlote jautāja.
-Es nezinu.-Es atbildēju un piegāju pie ledusskapja.
-Lūdzu. Viņa grib ar tevi iepazīties.-Viņa skatījās uz mani ar lūdzošām acīm.
-Nu labi.-Es piekāpos un paņēmu no ledusskapja šokolādi, un devos uz savu istabu.
Ieslēdzu datoru un iegāju savā e-pastā.
Kārtējā vēstule no Kristapa. Es ievilku dziļi elpu un atvēru to.
Mīļā Renāt.
Es zinu, ka tu neesi Latvijā. Lūdzu dod man ziņu, ka ar tevi viss ir kārtībā. Es biju pie tavas omes. Viņa negrib ielaisties ar mani sarunā, jo baidās, ka atklās par daudz. Ko viņa no mani noslēpj? Kāpēc tu mani pameti? Via tu patiešām domāji, ka es tevi nemīlēšu tik stipri,ja tu pateiksi nē? Tu mani vel mīli? Lūdzu Renāt, atbildi.
Kristaps.
Es saņēmos un saku rakstīt.
Kristap.
Es neesmu Latvijā tev taisnība. Ar mani ir vairak kā kartībā. Mana ome neko neslēpj, viņa zin tikpat daudz cik tu. Tev būs pašam labāk, ja es neatbildēšu uz visiem šiem jautājumiem.
Asaras bira pār maniem vaigiem, bet es turpināju rakstīt,
Kristap ,es tevi nemīlu. Tev ir jadzīvo tālāk bez manis. Atrodi sev draudzeni kuru tu mīlēsi vel stiprāk nekā mani. Appreci viņu un dzīvo savu laimīgo dzīvi. Tu esi to pelnījis.Lūdzu, es tevi lūdzu. Dzīvo tālāk bez manis.
Renāte.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viss-reiz-mainas-4/716951
