Virsotne1

Viens, divi, trīs.... Nopūšos. Un tad atkal, viens, divi trīs... Nu cik vēl ilgi. Paiet kāds brīdis un svešinieks aiziet. Beidzot pieceļos no grīdas un eju atpakaļ uz istabu, kārtējo reizi es neatveru durvis un lieku noprast, ka neviena nau mājās. Bet tā jau arī ir mājas īpašnieku vairs nau esmu tikkai es. Šajā mājā es pavadu tikkai piecas dienas, bet jau saprotu, ka šeit dzīvot ilgāk vairs nevaru, mani atkal jau tur aizdomās. Esmu nepareizā vietā, nepareizajā laikā, nu kā jau es. Ierodos pie savas tantes tikkai, lai paciemotos un aizņemtos nedaudz piķa, bet nē kaut kādam idiotam ir atkal jāpārceļas. Nu tas idiots ir viņas vīrs. Bet tas jau debesīs ir ierakstīts, ka šī laulība ir lemta iznīcībai, es nesaku, ka pie visa būšu vainīga, bet no manas palīdzības neviens vēl nau atteicies, kā nekā es savā jomā esmu labākā. Nu ko gan teikt vienkārši man patīk mans darbs.
Atslēdzenē ir dzirdama atslēgas ielikšana un divi pagriezieni, lai durvis atvērtos, pagrābju telefonu un pa sētas durvīm pametu māju. Ceru, ka jaunie mājas īpašnieki būs apmierināti ar manis izveidoto interjeru, šis fakts manu sirdi mazliet silda, jo šī diena nau pat sūda vērta, atkal esmu uz ielas. Paķeru pie sētas novietoto riteni, manu vienīgo mājdzīvnieku ko varu atļauties, un dodos atkal teiksim, pasaules apceļošanas braucienā, jeb jauna mājokļa meklējumos.