Viņai ir viena un tā pati rīta rutīna katru dienu5
498
0
Viņai ir viena un tā pati rīta rutīna katru dienu.
Viņa pamostas, apsēžas uz gultas malas un skatās ārā pa logu, lai redzētu, kāds ir laiks. Viņa tic, ka var noteikt, kāda būs diena pēc debess krāsas vien. Šodien bija gaiši pelēka. Viņa nolemj būt optimistiska un nosauc to par sudrabotu, tas nozīmē, ka būs labi.
Viņa uzvelk čības un halātu, un iet uz durvju pusi. Viņa saprata, ka naktī neviena cita mājā nav, tāpēc nekad nav iemesla taisīt durvis ciet, tomēr šodien tās atkal bija aiztaisītas.
Viņa aiziet uz virtuvi un ieslēdz elektrisko tējkannu, un, kad nekas nenotiek, viņa saprot, ka nav tējkannu pieslēgusi pie elektrības. Tā ir vēl viena lieta, ko viņa izdara katru rītu.
Viņa uztaisa sev tēju, iemērc tējas maisiņu ūdenī trīs reizes veiksmei, pirms viņa to izspiež ar karoti. Viņa pievērš īpašu uzmanību tam, kā ūdens iekrāsojās sarkanā krāsā, tā kā dūmi izgaro gaisā.
Kamēr viņa gaida, kamēr tēja atdzisīs, viņa aiziet pie skapīša un paņem pudeli ar kaķēnu pienu, un tikai tad viņa paskatās uz virtuves stūri un saprot, ka Čārlija vairs nav. Viņa to izmet sev no prāta un aiziet atpakaļ pie savas tējas krūzes. Viņa to satver un iet uz viesistabu, viņas rokas trīc un tēja nolīst uz viņas rozā, mīkstā halāta. Viņa atcerās, kā viņai to meita nopirka. Tas bija ziemā, kad viņas sildītājs salūza un vajadzēja gaidīt divas nedēļas, līdz to salaboja.
Sildītājs ir salabots, bet viņai vienalga patīk vilkt halātu. Tas viņai ir īpašs.
Viņa lēnām apsēžas un noliek tējas krūzi sev blakus uz galda. Pults ir pie kreisās rokas uz krēsla, kur viņa to arī iepriekš atstāja. Viņa ieslēdz televizoru un gaida, palikusi pusstunda līdz viņas pārraidei.
Pašlaik rāda kādu slimnīcas drāmu, kurā jauna meitene guļ slimnīcas gultā un ārsti skatās viens uz otru, mēģina izskatīties tā, it kā viņiem šī ir pierasta lieta. “Šī jau ir trešā pārdozēšana šajā nedēļā, es zvēru, šī pilsēta ir bezcerīga,” galvenais ārsts saka un iziet no telpas, lai satiktu meitenes māti, kas turpat ārpusē sēž. Viņš paspēj dabūt ārā tikai vārdus “man ļoti žēl” pirms māte novicina roku viņu apklusinot un pasakās par ārstu darbu. Māte valdās, kamēr iet ārā no slimnīcas, lai tiktu svaigā gaisā. Viņa atrod klusu vietu aiz atkritumu tvertnēm un triec savu galvu pret sienu kliedzot sāpēs pēc meitas zaudējuma.
Mūsu galvenā varone pēkšņi saprot, ka šī filma ir pārāk smaga priekš svētdienas rīta. Viņa paskatās pulkstenī. Ir palikušas tikai 15 minūtes līdz viņas mīļākajai pārraidei un vēl 20 līdz viņas mājas palīgs atnāks, lai pagatavotu viņai brokastis.
Viņa pacietīgi sēž, skatoties reklāmas par centrālo apkuri, dzīvības apdrošināšanu, narkotiku slikto ietekmi uz veselību un un Tetley tēju. Katru reizi, kad reklāma beidzas, viņa paskatās pulkstenī, lai zinātu, cik vēl laika ir palicis līdz viņas pārraidei.
Viņa pavirzās uz priekšu, kad izdzird pārraides sākuma melodiju un jauna brunete uzsmaida kamerai. “Labs rīts! Ar jums Ava Kristena šajās laika ziņās. Esmu pārliecināta, ka esat pamanījušas šodienas jaukās, sudrabainās debesis. Pēdējo dienu lieti ir gandrīz pagājuši un nav vairs palicis daudz, līdz atkal spīdēs saulīte! Es domāju, ka mēs visi būsim priecīgi, kad lietus pāries un varēsim atkal baudīt saules pieskārienus!”
Viņa izdzird durvis atveramies un nedaudz nobīstas, bet tad atcerās, ka tā ir viņas palīdze. Palīdze iebrāžas istabā ar griezīgu “laaaaabrīt Sofija, kā mēs jūtamies šajā rītā?”
“Labi, es uztaisīju sev tēju šorīt.”
“Sofij! Tu taču zini, ka tev nevajadzētu pašai izmantot tējkannu! Tev vajadzēja pagaidīt mani!”
“Es gribēju krūzi tējas līdz laika ziņu sākumam, paskaties, tā ir mana meita, tu zini, viņa ir ziņu vadītāja.”
Palīdze paskatās uz televizoru.
“Sofij, televizors nav ieslēgts.”
“Ir gan! Vai tad tu neredzi, ka ziņas tagad iet? Tā meitene ar brūnajiem matiem, Ava Kristena, tā ir mana meita. Viņa ir ziņu vadītāja.”
“Sofij, tavu meitu tagad nerāda pa televizoru. Televizors nav ieslēgts. Vai tad tu neatceries?”
“Neatceros ko?”
“Tava meita nomira no narkotiku pārdozēšanas pirms 5 gadiem. Tava atmiņa nav bijusi īpaši laba kopš tās dienas, jo tu sev savainoji galvu ārpus slimnīcas. Laiks tev nav palīdzējis. Tava tēja noteikti ir auksta, vai vēlies citu?”
“Nē.”
“Esi pārliecināta? Vēlies brokastis? Ko tu vēlies broka-“
“Nē.”
Palīdze pieceļās un aiziet uz virtuvi. Sofija var dzirdēt trauku šķindoņu. Viņa nevar ciest kad kāds viņā neklausās.
Palīdze atnes šķīvi ar saceptu olu un mēģina veidot sarunu, bet Sofija viņu ignorē un nenovērš acis no izslēgtā televizora. Pēc kāda laika palīdze padodas un aiziet smagi nopūšoties.
Sofija neapēd olas, viņa vispār neko tajā dienā nedara. Viņa pat nepieceļās no krēsla. Viņa vienkārši sēž un skatās tumšajā ekrānā visu dienu.
Kad sāk palikt tumšs, viņa dodas uz gultu, viņa novelk savu halātu un vēl aiziet līdz guļamistabas durvīm, nodomājot, ka viņai šonakt vajag atpūtu, tāpēc vajag tās aiztaisīt, lai viņas kaķis Čārlijs viņu nepamodinātu laizot seju.
Viņa lēnām apguļas gultā cik ērti vien iespējams. Viņa saprot, cik viņa ir izsalkusi un domā, kāpēc viņas palīdze viņai neuztaisīja brokastis. Viņa aizmieg.
Viņai ir viena un tā pati rīta rutīna katru dienu,
Viņa pamostas, apsēžas uz gultas malas un skatās ārā pa logu, lai redzētu, kāds ir laiks.
***
Citi interesanti raksti manā profilā. 
Tev patiks šie raksti
