Atkal uzšķērsts bērns, jau piektais šogad. Šīs šausmas katru reizi notiek citā rajonā, vismaz man šķiet, ka notiek, bet varbūt viņus izmētā pa pilsētu lai mūs speciāli madinātu un šie monstri vai monstrs paslēptu savas pēdas. Lai nu kā, kopš marta šis ir jau piektais gadījums, un tagad ir tikai Jūlijs. Neesmu normāli gulējis jau mēnešiem ilgi. Visu laiku mēģinu atrast kādu iespēju uzzināt no kurienes šie bērni nāk. Līdz šim ir atpazīti tikai divi, no pretējām pilsētas pusēm. Un tie bija pirmie, viņu atpazīšana izdevās tikai pateicoties drēbēm, nākošie ir bijuši bez drēbēm. Visi ir izmesti bez plaukstām, pēdām un galvas, lai nevar atpazīt.
Kādu darbu izvēlējos tāds jādara, vecāki negribēja, lai eju policijas akadēmijā, bet jaunībā šķita, ka palīdzēt cilvēkiem ir mana sūtība. Dažus gadus vēlāk zaudēju savas ilūzijas, sapratu, ka lielāka daļa cilvēku nav glābjami, ne tik daudz ka no noziegumiem, bet no sevis pašiem. Šī gada notikumi sāka manī atgriezt entuziasmu palīdzēt, taču tagad tas ir parvērties par cīņu. Es vairs nevaru izglābt nogalinātos, es varu tikai atrast viņu vecākus un paziņot šausmīgās ziņas. Varētu izlikties labs un teikt, ka gribu aizstāvēt nākošos upurus, jā tas ir tiesa, bet tikai daļēji. Galvenokārt gan es gribu uzvarēt šos monstrus vai monstru, tas pat nav slavas dēļ. Es, ja godīgi, nezinu kāpēc manī ir parādījusies šī vēlme.
Ar savu pārinieku Nikolaju piebraucām pie notikuma vietas, tur mūs sagaidīja kāda pvecāka gadagājuma sieviete. Viņa bija tā kas atrada upuri un pazvanīja uzreiz mums. Kā uzzinājām vēlāk, viņa ļoti seko līdzi notikumu attīstībai.
- Šeit viņš ir... - Sieviete aizraudātā balsī sacīja.
- Cik sen atradāt? - jautāju
- Pirms kādām divdesmit minūtēm. Gāju uz veikalu un pamanīju upītē sarkanu nokrāsu. Pirmā doma bija asinis, bet cerēju, ka varbūt ne, varbūt krāsa vai kādi citi ķīmiskie atkritumi, bet nē, tās tik tiešām bija asinis - bērna asinis. -
Ķermenis kā iepriekšējās divas reizes bija kails, bez plaukstām, pēdām un galvas. Taču šoreiz tas nebija uzšķērsts, bet uz tā atradās daudz plēstas brūces, tā it kā to būtu plosījis kāds mežonīgs zvērs, tiesa nebija kodumu pēdas cik nu varēju uz aci pateikt. Tas atradās zem tilta, kas iet pāri mazam strautam. Pie tilta tas ir apmēram četrus metrus plats un centimetrus divdesmit dziļš, samērā aizaudzis un ar lielu kukaiņu populāciju. Ja ķermenis nebūtu uzreiz atrast tas būtu pilnīgi kukaiņu saēsts un ūdens uzburbis.
- Pie kaut kā šada nevar pierast? - Nikolajs jautāja
- Nebūt ne. Tiksim ātrāk ar visu galā. - Uzņēmām bildes ar ķermeni un visu apkārtni, pēc tā sākām staigāt apkārt, lai varbūt atrastu kādas pēdas, lai visas iepriekšējās reizes tas ir bijis pilnīgi veltīgi. Pēc brīža piebrauca auto, kas aizvedīs ķermeni pataloganatomam.
- Ak šausmas. - Izsaucās pataloganatoms, kas bija atraucis līdzi. Pavecāks vīrs, uz gadiem sešdesmit, garš, kalsns, ar sirmiem matiem, kas sāk nedaudz atkāpties.
- Šausmas nudien. - Sacīju, jo tanī brīdi atrados tieši zem tilta lūkojoties pēc kaut kā kas varētu kalpot kā pavediens izmeklēšanā - un atradu.
- Šoreiz to ir izdarījis kaut kāds zvērs. Neticu paranormālajam, bet varbūt tas ir vilkacis. -
- Lai cik dīvaini nebūtu, Kristofer, šoreiz es tev piekrītu. - Atbildēju pataloganatomam.
- Ja? Ko tu tur atradi? -
- Zobus. Svaigus un tie noteikti nav cilvēka. - Iedevu Kristoferam rokās manis atrastos divus zobus.
- Tie ir suņa zobi, un tie ir izrauti nevis izkrituši. Kāds grib spēlēt kretīniskus jokus ar mums? -
- Nezinu. Man šķiet, un jau kopš otrā upura ir šķitis, ka šo visu dara kāds pumpains lūzers, kas ir pārskatījies mākslas un dokumentālās filmas par slepkavām un tagad mēģina atkārtot redzētu. Garantēju, ka mēs redzēsim vēl visādus šitādus pavedienus. - Kļuvu dusmīgs
- Varbūt tie šeit ir nonākuši nejauši. -
- Nu nevajag, kā gan pie svaiga līķa nejauši varētu nonākt svaigi izrauti suņa zobi. -
Zobi palika pie pataloganatoma, varbūt no tiem varēs ko uzzināt. Savācu fotoaparāta statīvu, savu bloknotu un devos atpakaļ uz auto. Nikolajs bija kādu gabalu tālak, uzsaucu viņam un devāmies prom. Atgriežoties iecirknī iekopēju bildes datorā. Negribās man tās skatīties, bet tāds darbs, man ir jāsalīdzina šis noziegums ar iepriekšējiem. Praktiski viss sakrīt, izņemot tas ka upuris nav uzšķērsts un tie zobi. Varbūt šis ir cits slepkava, kas izmanto izdevību un pastrādā savus noziegumus, lai tie tiktu piespēlēti sākotnējam slepkavam.
Rakstīju savu ziņojumu. To nosūtīs arī policijas preses un mediju parstāvjiem, tādēļ ierakstīju, ka man šķeit, ka tas var būt cits slepkava. Zinu, ka tā nebija labāka ideja, jo sabiedēs cilvēkus, taču mana doma bija tā, ka varbūt tas atturēs citus, kas grib atkārtot ko tādu. Cik nav dzirdēts par tādiem gadījumiem, un pavisam nemaz negribās dzīties pakaļ diviem dučiem aizdomās turamo. Jāmēģina tas loks sašaurināts, pat tad ja tāda nemaz nav.
