Vilkace 16.nodaļa6

Sveiki visiem, te atkal es! ;DD

Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)

Lasi un izbaudi!

Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!

Atvainojos par kļūdām!

P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc

...

Tumšās pagātnes skavas

Sastingusi blenžu Rēgu Vulkāna zilajās acīs. Taču pēc kāda laika nespēju izturēt puiša skatienu un novēršos.

- Ēēē... - cenšos ātri izdomāt, ko teikt, - piedod par to, ko sarunāju pirms tam. Reizēm es nedomāju, ko saku.

Labprāt tagad grauztu nagus, taču no šī paraduma jau sen esmu atradinājusies.

Rēgu Vulkāns neko nesaka, tāpēc paceļu augšup acis. Izskatās, ka vilkacis nevar izlemt – piedot man vai nē.

Piepeši mums blakus uzrodas garš, simpātisks vilkacis.

- Hei, - viņš uzsauc Rēgu Vulkānam, - vai nu tu uzaicini viņu uz deju, vai arī to darīšu es.

Rēgu Vulkāns viņam uzrūc un puisis aizstāvoties paceļ rokas.

- Labi, labi, - viņš saka un atkāpjas, - nevajag jau uzreiz stresot.

Tad Rēgu Vulkāns roku un es mazliet piesardzīgi ieslidinu savu plaukstu viņējā.

- Laicīgi brīdinu, ka dejot nejēdzu ne grama, - saku un Rēgu Vulkāns iesmejas.

- Es zinu, - viņš atbild un satver manu plaukstu, - nāc!

Attopos deju placi starp daudziem citiem dejotājiem. Tikai tad pamanu, ka turpat ir arī platforma uz kuras daži vilkači spēlē senatnīgus indiāņu mūzikas instrumentus.

Paveros apkārt, lai paskatītos, kā pārējie dejo. Izskatās, ka deju soļi ir ārkārtīgi sarežģīti.

- Kā...? - iesāku, taču Rēgu Vulkāns iejaucas un pievērš uzmanību kājām.

- Skaties, - puisis man parāda deju soļus. Pēc pāris minūtēm es jau virpuļoju pa deju placi un man nemaz nav vajadzības skatīties uz kājām. Ja esam patiesi, tad dejas sastāv no daudziem straujiem palēcieniem un pagriezieniem.

Pēc kāda laika pamanu arī Rītausmas Sidrabtauriņu, kas dejo kopā ar to pašu vilkaci, kas gribēja mani uzaicināt uz deju.

Pamanījusi mani ar Rēgu Vulkānu, draudzene no sākuma pārsteigumā iepleš acis un tad parāda paceltu īkšķi. Starojoši viņai uzsmaidu un atbildu ar to pašu.

Lai arī kā vilkacim, man ir daudz enerģijas, pēc pārdesmit dziesmām jūtos kā izsmelta. Joprojām dejoju ar Rēgu Vulkānu, jo viņš draudoši uzrūc katram, kas mēģina man tuvoties.

- Viss, - apstājos un saķeru sānu, - es vairs nevaru.

- Nu labi, - Rēgu Vulkāns atsaka, - tad nāc līdzi.

Puisis mani pieved pie maza galdiņa uz kura stāv aptuveni desmit tortes. Tiesa, no daudzām palikušas ir vien dažas drupatas.

- Gribēsi? - Rēgu Vulkāns norāda uz pusēstu kūku galda vidū.

- Kas tad par svētkiem? - painteresējos.

- Mana dzimšanas diena, - puisis atbild un es jau paveru muti, lai apsveiktu svētkos.

Taču tad no mana prāta dzīlēm uzpeld atmiņas.

- Kas noticis? - Rēgu Vulkāns vaicā.

- Vienam cilvēkam šajā dienā bija dzimšanas diena, - atsaku, zinot, ka manas acis plešas plašumā. Rokos savās atmiņās, cenšoties atrast ko vairāk, taču tad pēkšņi saprotu, kurā virzienā tās ved un mēģinu atgriezties realitātē. Lūdzu, tikai ne šeit un tagad!

Tomēr es vairs nespēju kontrolēt atmiņas un vārdus, kas nāk pār manām lūpām.

- Viņam bija torte ar šokolādes glazūru, - klusi saku visu, ko redzu, - ne pārāk liela. Svinības notika lielā dārzā. Visapkārt bija sakārti krāsaini vējlukturi. Svinības notika manas mājas dārzā, jo gaviļnieks dzīvoja dzīvoklī un tajā nebija daudz vietas.

Šķiet, ka Rēgu Vulkāns saprot par ko ir runa, jo viņš lēnām un piesardzīgi pasmaida, taču manā pierē ievelkas dziļas, izmisuma pilnas rievas.

Atmiņu gūzma kļūst straujāka un es gandrīz sāku raudāt.

- Gāja ļoti jautri. Man bija ceriņkrāsa kleita ar lielu pušķi aizmugurē. Es dejoju, dejoju un pagriezos pret...

- Sjūzij, - Rēgu Vulkāns piesardzīgi ieminas.

Piepeši es sāku raudāt.

- Es neatceros, - ieķeros ar abām rokām sev matos, - velns parāvis, es neatceros!

Elpoju strauji un sekli. Apjaušu, ka man ātri jāpazūd no šejienes, pirms es pavisam esmu zaudējusi apvaldu.

Apcērtos riņķi un metos mežā.

“Tu jau atkal bēdz!” nosodoši ierunājas smalka balstiņa manā prātā.

Pēc mirkļa es vairs nejaudāju paskriet un noslīdu zemē pie laiskas priedes un raudu.

- Sjūzij, - pēc mirkļa mani atrod Rēgu Vulkāns, - kas notika.

- Es neatceros, - izmisumā norauju rokas sev no sejas un paraugos puisī, - es neatceros.

Rēgu Vulkāns neizpratnē blenž mani.

- Es atceros visu citu: svētkus, viesus, ēdienu, mūziku, kas skanēja, - skaidroju, - bet es neatceros, kam, pie velna, bija tā sasodītā dzimšanas diena!

Rēgu Vulkāns izskatās no tiesas apjucis un vīlies. Saprotu, ka viņš ir kādā veidā saistīts ar tām svinībām. Vai viņš palīdzēja man tās organizēt? Varbūt bija jubilāra radinieks vai draugs? Vai arī pats gaviļnieks?

Es zinu, ka to es neatcerēšos, lai kā gribētu. Bezspēcībā atkal paslēpju seju plaukstās.

- Sjūzij, - Rēgu Vulkāns viegli pieskaras manam plecam un es atsāku elsot. Es esmu tik vāja...

“Un viņš redz tavu vājumu,” smalkā balstiņa it kā starp citu iebilst.

Tas mani šokē. Neviens cits nekad nav redzējis mani šādā situācijā. Pat mamma ne. Bet Rēgu Vulkāns ir svešinieks, kuru es kaut kā esmu pazinusi. Viņš zina, kas es biju, bet es nē. Tas dod man spēku un niknumu.

- Novāc rokas, - uzrūcu puisim, kas pārsteigts saraujas. Zinu, ka noraudājusies neizskatos diez ko biedējoši, taču es esmu izmisusi un dusmīga.

- Tinies! - atņirdzu zobus.

- Sjūzij... - iesāk Rēgu Vulkāns.

- Kurls vai esi? - savelku rokas dūrēs, - un beidz mani saukt par Sjūziju. Sjūzijas vairs nav, ir tikai Vilkace Sjū, tu... - šajā mirklī mans smadzenes it kā atslēdzas un es runāju visu, ko domāju. Tas nav nekas jauks, jo pēc kāda laika Rēgu Vulkāns pielec kājās un aizmetas prom.

Atglaužu matus, atstutēju galvu pret priedes stumbru un veros zvaigžņotajās debesīs. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, taču Rēgu Vulkāns pilnīgi noteikti tagad man metīs līkumu.

- Sjū? - pēc vairākām minūtēm piesardzīgi man tuvojas Rītausmas Sidrabtauriņa. Daudz nedomājot, pielecu kājās un metos draudzenei ap kaklu.

- Ei, ei, - viņa izsaucas un paklapē man pa muguru, - kas tad noticis?

Pastāstu, ka pamatīgi aizvainoju Rēgu Vulkānu.

- Tad tāpēc viņš tā uzvedās, - Rītausmas Sidrabtauriņa domīgi pašūpo galvu, - pa ceļam satikos ar viņu. Rēgu Vulkāns man ieteica, ka labāk pie tevis neiet, jo tu esi galīgi sagājusi sviestā.

- Daļēji jau tā arī ir, - nomurminu.

- Kā tu to domā? - draudzene palūkojas manī.

Es dziļi nopūšos un nolemju uzticēt Rītausmas Sidrabtauriņai savu tumšāko un dīvaināko noslēpumu.

- Es neatceros cilvēkus, - klusi nosaku un paveros draudzenē.

- Tas ir kā? - Rītausmas Sidrabtauriņa iepleš acis, - Tu neatceries savu pagātni, vai? Bet kā tad Diāna?

Papurinu galvu.

- Es neatceros aizgājušos cilvēkus, - paskaidroju, - tos, kas bijuši man tuvi un nomiruši.

- Bet Diāna? - draudzene sarauc pieri, - viņu tu taču atceries.

- Pagaidām, - atsaku un izvelku no kabatas medaljonu, - un kamēr man būs šis, es viņu atcerēšos mūžam. Tieši tāpēc man vajadzēja kādu piemiņas lietu no viņas.

- Es joprojām nesaprotu, - Rītausmas Sidrabtauriņa nošūpo galvu, - kā var neatcerēties cilvēkus, kas bijuši tev tuvi?

Nopūšos un saku: - Es zinu, ka tas ir dīvaini, bet tā varbūt ir kāda psiholoģiska trauma. Īsti to es nezinu, jo tu esi pirmā, kas to uzzina.

- Es domāju, ka tev vajadzēja to kādam pateikt, - Rītausmas Sidrabtauriņa paziņo.

- Lai mani iebāž trako kreklā un četrās baltās sienās? Nē, paldies, - atsaku, papurinot galvu.

- Paga, tas nozīmē, ka Rēgu Vulkāns tev ir bijis tuvs? - Rītausmas Sidrabtauriņa pārsteigti izsaucas.

Savelku muti šķībā līnijā un atbildu: - Tā sanāk.

Draudzenes acīs uzreiz iedegas uzjautrinājuma uguntiņas.

- Tātad, viņš ir bijis tavs boyfriends? - draudzene noslēpumaini novelk, taču es tikai paraustu plecus.

- Es nezinu, - godīgi atbildu, - tik pat labi tas varēja būt kāda labs paziņa, brālēns, brālis... Es tiešām nezinu! Rēgu Vulkāns var būt bijis jebkas!

- Eh, nu labi, - Rītausmas Sidrabatauriņa atmet ar roku un tad pierauj mani kājās, - gana drūmu spriedelējumu. Es esmu izsalkusi un tu tūlīt man parādīsi, kā nomedīt gardu, treknu mežacūķi!

Mana draudzene nu gan ir īsts zelta gabaliņš!

Pārvēršos un noskaņojos medībām. Manas saraustītās, robainās atmiņas tiek nogrūstas dziļi galvā.

Man nav vēlēšanās un vajadzības atgriezties pagātnē, jo jādzīvo ir nākotnei...