local-stats-pixel fb-conv-api

Vilkace 13.nodaļa4

81 1

Sveiki visiem, te atkal es! ;DD

Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)

Lasi un izbaudi!

Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!

Atvainojos par kļūdām!

P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc

...

Diāna

Es skrēju, cik vien ātri spēju. Gar acīm zibēja koki. Man vajadzēja tikai vien - tikt pēc iespējas tālāk no Nāves Durkļa.

Ar laiku skrējiens kļuva lēnāks un mērķtiecīgāks. Pārsteigta attapos, ka zinu, kur skrienu.

Mans mērķis izrādījās ozolu ieskauts klajums. Tajā es apstājos un palūkojos pār plecu. Neviens man nebija sekojis.

Es izņēmu no kabatas Diānas sakarsušo medaljonu un pacēlu to pie acīm, lai nopētītu to tuvāk.

Satrūkos, jo medaljons piepeši atvērās un no tā izplūda karsta gaisa masa un jutu, ka mans prāts atkal pieder man.

Gaiss riņķoja ap mani, kļūdams arvien sablīvētāks un beigās pieņēma blāvi sudrabotu apveidu. ES aiz pārsteiguma gandrīz nokritu.

Diāna.

Meitenes rēgainais augums šūpojās pāris collu virs zemes un nopietnām acīm lūkojās manī.

- Diāna? - es nočukstēju un spoks man vārgi uzsmaidīja.

- Piedod, Sjūzij, es... es tiešām tā negribēju, taču viņš... man no viņa pat tagad ir bail, - Diānas spoks rēgainā, tik tikko sadzirdamā balsī nobēra vārdus tik strauji kā pupas.

- Es... - centos, ko iebilst, taču draudzene mani pārtrauca.

- Sjūzij, tev jāatbrīvojas no mana medaljona, - Diāna diļi un nopietni ielūkojās manās acīs, - kkamēr vien tas tev būs, mēs būsim pārāk cieši saistītas.

- Kāpēc? - neko nesaprotu.

- Pati manīji - tu nobijies no cilvēka, no kura tev navajadzēja bīties, - Diāna paskaidro savā rēga balsī.

- Bet tava rota man ir vienīgā, kas palicis no tevis, - protestēju.

- Tu nedrīksti to paturēt, - jau mazliet histēriski iesaucas Diāna un man pār muguru pārskrien šermuļi. Histērisks rēgs tik tiešām izklausās baisi, - tu nedrīksti pieļaut, ka es kādā brīdī varu ņemt virsroku pār tevi. Vilkace teica, ka tev ir lemts liktenis, kurā manām bailēm nav vietas.

- Vilkace? - saraucu pieri, - Vilkace?

- Palaid mani vaļā, Sjūzij, - lūdzās Diāna un pār sudrabotajiem vaigiem notek asaras, - man šeit nav vietas.

- Es negribu, lai tu pazūdi, arī manas acis kļūst miklas.

- Palaid mani Sjūzij, - Diāna atkārto, - ļauj man iet!

Gribu meiteni aizkavēt, vienalga kā, bet aizkavēt, taču meiten pagaist. Manā rokā guļ vien pavērts medaljons.

- Vilkace Sjū?

Apmetos riņķī. Tur pie koka stāv Nāves Durklis un piesardzīgi lūkojas manī, it kā es atkal varētu mesties prom.

Taču tā nenotiek.

Es pieeju pie puiša un piesardzīgi uzsmaidu.

- Sorry, man reizēm tiešām netur nervi.

- Aha, - Nāves Durkli skeptiski paraugās manī, - uz tāpēc tu meties prom ar tādu skatienu sejā, it kā es būtu paziņojis, ka apēdīšu tevi brokastīs.

- Gadās, - cenšos jokot.

- Nu labi, - Nāves Durklis izliekas mani nedzirdam, - ejam medīt!

Puisis pārvēršas par vilku un tad nogaidoši paveras manī. Pārgriežu acis un ļauj savai vilka būtībai nākt pār mani. Nākamajā mirklī es esmu uz visām četrām.

Izrādās, ka medības nemaz nav tik sarežģīta padarīšana. Kā vilkam, man ir perfekta oža, redze un dzirde. Arī mežā čum un mudž no dažādiem zvēriem.
Nāves Durklis augstsirdīgi ļauj man novākt viņa noskatīto stirnu un nākamo zvēriņu - zaķi - es nomedīju pilnīgi patstāvīgi.

- Es tevi nelaidu medībās, lai pēc tam tu man atnestu visu citu, bet ne kārtīgu mažacūku, - joko Rītausmas Sidrabtauriņa, kad es atgriežos pie viņas.

- Neburkšķi, - neskaidri attraucu, jo tieši tobrīd mani vaigi ir piebāzti ar svaigu gaļu. Protams, lai pie tās tiktu, vispirms ir jānovelk dzīvniekam āda, taču pati gaļa ir daudz svaigāka par to, ko ēdu Austrumu placī.

- Starp citu, - pēcāk atminas Rītausmas Sidrabtauriņa, - kāpēc tu aizbēgi?

Nopūšos. Vai es biju cerējusi, ka šis jautājums izpaliks?

- Redzi? - izvelku no kabatas medaljonu, - tas ir kaut kā saistīts ar manu mirušo draudzeni Diānu. Kad Nāves Durklis pārvērtās, Diāna piepeši pārņēma vadību pār mani. Vēlāk viņa man pateica, ka man ir jātiek vaļā no medaljona, jo man esot lemts liktenis, kurā Diāna nedrīkst būt tik cieši saistīta ar mani.

Rītausmas Sidrabtauriņa lēnām aizver savu muti un domīgi pakasa galvu.

- Vispirms tās zīmes virs Rituālu apļa, tagad tās Diānas viedie vārdi. Zini ko, Sjū? - draudzene nopietni uz mani paraugās, - mums šajā lietā jāiesaista papildspēki...

81 1 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

ļoti labi, tikai es ilgi gaidīju, ja kas. emotion

prieks, ka tu turpini rakstīt. gaidīšu nākamo daļu ar LIELU nepacietību. emotion

5 0 atbildēt

Kāda visp jēga par kautkādiem vilkačiem rakstīt...... emotion

2 6 atbildēt