Es no skolas kopā ar Titānu pa taisno devos uz mežu. Pagaidām es vēl negribu tikties ar vecākiem, jo viņi, bez šaubām, ir saņēmusi zvanu no manas skolas. Tā kā visi ir uzzinājuši, ka man ir Xy, tad nāksies izpildīt visas tās stulbās formalitātes - jāaizpilda anketa, jāiziet pārbaudes u.tt. Jau doma par ko tādu man liekas garlaicīga.
Līdz tumsai es ar Titānu nosēdēju mežā. Ticiet vai ne, bet man tur nekad nav garlaicīgi. Kopš saistījos ar vilku man šķiet, ka mežs ir manas otrās mājas. Vienmēr ir patīkami apgulties sūnās un klausīties kā putni čivina un kā mazās radības tuvumā rušina zemi.
Kad bija satumsis, es smagi nopūtos. Vairs nevarēja atlikt došanos uz mājām. ''Titān, ejam.'' es uzsaucu, jo kāda tagad jēga viņu slēpt? Vilks man rikšoja blakus visu ceļu un kad es apstājos pie mājas parādes durvīm, man sāka trīcēt rokas. Vecāki, protams, būs nikni.
Es krampjaini ieķēros vilka kažokā un iegāju mājā. Ak, kāds pārsteigums - vecāki jau gaida pie pašām durvīm. Es pamanu kā nozib manu māsu mati no otrā stāva.
''Floriana,'' lēni ieteicās mamma, kopā ar tēti blenzdami uz Titānu. Arī Rufuss un tēta balodis bija turpat. ''Jā?'' es jautāju. Nemaz negrasos atvainoties par to, ka nepateicu par savu Xy un šodienas notikumiem.
''Mēs saņēmām zvanu šodien no skolas.'' teica mamma. Es izlikos par muļķi un nevainīgi bildu: ''Ja? Un par ko tas bija?''.
''Neizliecies par muļķi, Floriana,'' vairs neizturēdams iesaucās tētis un strauji iztaisnojās. Titāns saspringa un nikni ierūcas. ''Čšss,'' es uzsaucu vilkam un pati pievērsos vecākiem.
''Un ko jūs gribat lai es saku? Piedod?'' es jautāju, ''Jūs tiešām domājāt, ka es jums stāstīšu, ka esmu saistīta?''. Baigi jau gribas to visiem klīrērt apkārt. Jā, vecāki vairs negribētu mani sūtīt pie tā sūda ārsta, bet man nez kāpēc negribējās viņiem stāstīt par Titānu.
''Un tas, kas šodien notika skolā,'' saku ''bija Dana vaina. Viņš man uzbruka.'' Es saku un norādu uz savu uztūkušo degunu.
''Tu varēji vispirms mums pastāstīt, ka tev ir Xy.'' teica mamma.
''Kāpēc lai es to gribētu darīt?''
Mamma nopūtās un vainīgi paskatījās uz mani. ''Tas ko mēs ar tavu tēvu teicām par Kamarovski...'' viņa iesāk. Es nikni paglūnu uz viņu.
''Tas nav tikai par to. Jūs par mani kaunaties. Par to ka man nebija saistītā zvēra. Jūs mani gribējāt sūtīt pie Sebastjana Kamarovska, pat neaprunājoties ar mani, jūs man neuzticējāties. Tagad jūs esat zaudējuši manu uzticību. Bet neuztraucieties - jums vairs nebūs par mani jākaunas.'' es ņirdzīgi vēl piebildu.
''Un ja jūs gribēsiet stāties ceļā man un Titānam,'' es pamāju uz vilku ''tad es aiziešu.'' paziņoju. Es neticu, ka viņi tā darītu, bet drošība jau paliek pirmajā vietā.
Vecāki šokā sastinga. Mans paziņojums bija darījis savu un kamēr viņi tur stāvēja un blenza uz mani it kā es būtu spoks, es pagāju viņiem garām un kopā ar Titānu uzrībināju uz savu istabu.
Pirms es skaļi aizcērtu savas istabas durvis, es sadzirdu kā mamma nočukst: ''Floriana, par ko tu esi kļuvusi?''.
Es ignorēju vecākus un manī aiz vien vairāk sāka augt vainas apziņa. Es atceros visas tās reizes, kad mamma mani pirms gūlētiešanas sasedza un nobučoja uz vaiga, tētis lasīja pasakas un palīdzēja pildīt mājas darbus. Man pār vaigu noritēja asara un es to dusmīgi noslaucīju.
Es uzbūru prātā sarunu, kur sprieda par manis aizsūtīšanu pie Kamarovska. Mans niknums pieņēmās spēkā, aizdzīdams atmiņas par labākajiem brīžiem manā mūžā.
