Es atvieglojumā nopūtos un gandrīz pasmaidu, bet Dans gan nešķiet iepriecināts. Ha, tā tev vajag perdeli smerdeli, es tev jau teicu, ka varu pasaukt savu vilku.
Titāns lēni nāk uz priekšu, atiezis zobus un nikni rūc. Mans varonis! Nekad dzīvē nēesmu priecājusies, ka man ir savs Xy, kur nu vēl milzīgs vilks. Es pielieku roku pie deguna, nesekmīgi cenšoties apturēt deguna asiņošanu. Ja likums mani neapturētu, es jau tagad liktu Danu pārtaisīt par kaulu čupu, bet nu neko. Nēesmu no tiem cilvēkiem, kādus rāda filmās un apraksta grāmatās. Mani negrauztu sirdsapziņa, ja es nogalinātu kādu. Es to darītu nevilcinoties.
Es jau gribu iet pie Titāna, bet tad tas losis Dans sūta savu buldogu virsū Titānam. Šī aina liekas gandrīz komiska - mazs kverkšķis pret milzīgu vilku. Nabaga suns, Dans viņu sūta drošā nāvē. Pats puisis metas skriet pretējā virzienā. Gļēvulis!
Nekad nebūtu iedomājusies, ka kāds ir tik cietsirdīgs, ka sūta savu Xy, savu dvēseles radinieku, drošā nāvē un pats metas bēgt kā tāds gļēvulis. ''Nenogalini buldogu,'' domās saku Titānam un sekoju Danam. Labi, no sākuma visu gribēju atrisināt mierīgi, bet tas draņķis savu Xy pamet. Nezinu kā jums, bet manī tas rada milzīgu, neaptveramu niknumu.
Esmu ar Titānu kopā tikai kādu nedēļu, bet es jau jūtu, ka esam dvēseles radinieki, perfekti saderam kopā. Es nekad nevarētu izdarīt tā, kā izdarīja Dans.
Puisi es atrodu paslēpušos aiz atkritumu konteinera. Wow, baigā slēptuve. ''Tu!'' es nikni saku. Puisis noraustās un pablenž uz mani. Viņš drebošā balsī saka: ''Es... es domāju, ka tu melo, kad teici, ka tev ir vilks.'' Nav jau mana problēma, ka viņš man neticēja.
Pilnīgi ignorēdama viņa vārdus, es jautāju: ''Kā tu vari sūtīt savu Xy drošā nāvē? Kāds tu esi gļēvulis!''. Es pienāku tuvāk Danam un noliecos pār viņu. Puisis saraujas. Ha, es pat iesmietos, ja situācija nebūtu tik nopietna. Vēl pirms dažām minūtēm mēs bijām mainītās lomās, bet tagad?
''Gļēvulis!'' es iesaucos un ietriecu dūri viņam sejā. Tas par to, ka viņš mani apsmēja. Vēl viens sitiens. Tas par to, ka esi gļēvulis. Sitiens. Par to, ka man iesiti. Sitiens. Tu liki man visiem atklāt manu noslēpumu. Sitiens. Tu pameti savu saistīto zvēru.
Puisis pat nepretojas. Un kurš ir tagad varens?
Ak Dievs! Es pēkšņi aptveru ko daru. Par ko es esmu pārvērtusies? Es situ cilvēku, lai gan viņš ir to pelnījis. Es piekauju kādu, kurš ir bezpalīdzīgi sarāvies. Viņš ir daudz stiprāks, vecāks un lielāks par tevi, čukstēja balss manā galvā, viss ir kārtībā, droši turpini, viņš ir to pelnījis.
Es pārstāju zvetēt Dana seju ar dūrēm un atkāpjos. Ne vārda neteikusi es pagriežos un aizeju.
Es pieeju pie Titāna, kas ieinteresēts mani vēroja. ''Kāds te tikko zaudēja savaldīšanos,'' zobgalīgi teica vilks. ''Aizveries!'' es atcirtu.
''Vai tāda ir pateicība tavam glābējam?'' apvainojās Titāns. Es viņu ignorēju, aizņemta ar savām domām. Kas ar mani notiek? Vēl pirms nedēļas man pat bija žēl nosist mušu, bet tagad es attopos, ka zvetēju lielāko kausli skolā un stāstu sev, ka nesaminstinātos, ja kādu nogalinātu.
Es jūku prātā. Cita loģiska izskaidrojuma nav. Esmu pieradusi, ka esmu mīkstsirdīga gļēvule, bet ko es tagad darīju? Es atskārtu, ka patiesais iemesls kāpēc es piekāvu Danu ir nevis viņa gļēvulība, bet gan mana atriebība. Pa visiem šiem gadiem manī ir krājušās dusmas un aizvainojums un tas, kad ir tāda iespēja ir izlauzies uz āru.
Kas ar mani notiek?
