Es pēkšņi attapos. Ko, pie velna, es daru? Es apskauju vilku, kurš man uzbruka un mani sakoda. Es viņu atgrūdu un pielēcu kājās. Zinu, ka viņš man tagad neuzbruks - viņš tagad ir mans Xy. Es, protams, esmu priecīgi satraukta ka tā, jo iedomājoties - vilks izkož milzīgus caurumus Sergejam, Endijam un Felcmanei pakaļās. Tas tik būtu kolosāli! Bet manu sajūsmu pārmāc sāpes kājā un es paskatos uz to. Hmm, neizskatās labi.
Es nikni pablenžu uz vilku un man acīs iekrīt tas, cik ļoti izspiedušās ir viņa ribas. Manas dusmas tūlīt nomaina želums (žēlums?!). Es sajūtos vainīga, ka tā dusmojos uz viņu. Labi, labi viņš man uzbruka, bet tā tas dabā ir iekārtots.
Es iedāmājos cik ļoti viņš ir badā. Vienmēr, kad es nēesmu paēdusi brokastis mani moka drausmīgs izsalkums, pilnīgi vemt gribas. Bet vilks, šķiet, nav ēdis nedēļām. Labi, ko es tagad darīšu? a) aiziešu uz mājām un nomierināšu vecākus b) apsaitēšu kāju c) paņemšu kaut ko, ko iedot vilkam.
Iespējams, ka vecāki nelaidīs mani ārā pa tumsu, bet nu vienkārši paskatieties uz vilku. Viņš ir tik kaulains. Es noteikti kaut ko izdomāšu. Es atkal paskatos uz vilku un man nāk raudiens.
Vilks uz mani paskatās, bet klusē. Amm, tētis teica, ka var ar saviem Xy sazināties domās, bet no sākuma tas ir grūti. Ir jāsakoncentrējas un jāsūta domas uz savu dzīvnieku.
Es sakoncentrējos un sūtu domu uz vilku: ''Čau!''. Vilks noraustījāsun pabledza uz mani.
''Čau!'' tas atbild. Wow, tas darbojas. Es nedroši pasmaidu un atkal sūtu domu: ''Mani sauc Floriana Millere, man ir piecpadsmit gadu. Kāds ir tavs vards?''.
''Man nav vārda, bet tu vari man tādu dot.'' Jass, man vienmēr ir paticis kādam dot vārdus. Bērnībā es visām mantām devu vārdus, dažreiz pat divus. Ja, godīgi man tagad vēl nav apnikušas mantas un man ar tām ir pilna istaba.
''Okey, tu varētu būt... Azors?'' vilks papurina galvu. ''Ilknis? Djūks? Ārčijs?'' visus manus vārdus vilks noraida. Ak, riebeklis. Da priekš kam viņš atļāva man dot viņam vardu, ja pats visus noraida? ''Nolāpīts, kādu vārdu tad tu sev gribi, ja visi manējie tev nav pa prātam?'' es aizkaitināti jautāju.
Vilks klusē. Njam, dīvainis, neapšaubāmi. Es sāku saukt visus vārdus, kas man ienāk prātā un gaidu, kad viņš mani apstādinās. Pēc piecām minūtēm man tas jau apnīk un es norūcu tikai: ''Viss, tevi sauks Titāns''. Ha ha, smieklīgs vārds, bet man nez kāpēc patīk. Biju palasījusi grieķu mitoloģiju (man ļoti patīk lasīt par grieķu dieviem) un uzdūros šim vārdam. Patiesībā ir divpadsmit titāni: Okeāns, Hiperions, Kojs, Krons, Krijs, Japets...amm, man liekas bija vēl M...Mnēmosine, ja? Tad vēl bija Tētija, Teija, Fēbe, Reja un Temīda. Tā bija pirmā titānu paaudze, bet otro es aizmirsu. Es tā jau knapi ar mokām atcerējois pirmo Titānu paaudzi, lai gan nezinu kur man dzīvē tas noderēs.
Vilks atkal klusē. Es nīgri uz viņu palūru. ''Nu ko tu klusē? Saki ko domā.'' Viņš apguļas sūnās un izkar mēli. ''Ahrrr, nu taču! Kas tu par sarunu biedru?''.
Es nikni pagriežos un sāku lauzties caur zariem, lai nonāktu uz ceļa. ''Kur tu ej?'' Titāns (ha) jautā. Es viņu ignorēju. Dzirdu, ka viņš man seko, bet apstājos un pagriežos pret viņu tikai tad, kad esmu nonākusi uz ceļa.
''Paliec te, es atgriezīšos vēlāk,'' saku. Izskatās, ka viņš grib protestēt, bet es viņu apklusinu. ''Būšu prom kādu stundu un atnesīšu kaut ko, ko uzēst, skaidrs?''. Titāns pamāj ar galvu un es pagriežos, lai ietu. Es atskatos un redzu kā vilks ieskrien mežā.
Pa ceļam uz mājām, es apdomāju visu notikušo. Patiesībā es jūtos tiešām pacilāta, ka man beidzot ir savs saistītais zvērs, un vēl kāds! Ne jau kuram katram par Xy gadās vilks. Titāns ir diezgan liels, pat priekš saviem sugas brāļiem. Un tik skaists. Pat tad, kad viņam ir izspiedušās ribas, no viņa nāk draudīga un tumša aura.
Kad es nonāku pie mājām, es apstājos. Bez šaubām, ka vecāki bļaus. Ak vai. Es saņemos un ieeju iekšā. Man pretī jau steidzas mamma un tētis. ''Kur tu biji? Mēs tā uztraucamies, gribējām jau saukt policiju.'' Es dusmīgi uz viņiem paskatos. Cik liekulīgi ir izlikties, ka es viņiem tā rūpu, ja gribēja mani sūtīt pie tā ārsta. Es aizmirsu pieminēt, ka divdesmit procenti no pacientiem var neizturēt mākslīgo sasaistīšanos un atstiepj kājas. Viņi gribēja mani uz kaut ko tādu aizvest, tikai tāpēc, ka sabiedrībā palikt bez Xy nav pieņemts.
''Jūs tiešām par mani tā uztraucaties?'' es saku, ielikdama savā balsī pēc iespējas vairāk nicinājuma. Baigie vecāki, nu tiešām. ''Protams, ka mēs uztraucāmies,'' saka mamma un paskatās uz manu kāju un šokā nobāl. ''Kas notika ar tavu kāju? Tev kāds uzbruka?''.
''Nē, es nokritu.'' pasaku un uzeju uz otro stāvu, kur ir mana istabu, kājai smeldzot. Pagaidām es negribu teikt, ka man ir Xy. Tas paliks mans mazais noslēpumiņš. Es paņemu svaigas drēbes un ieeju dušā. Eh, cik labi, nebiju pamanījusi, cik netīra esmu un jutos kā septītajās debesīs, kad iegāju dušā.
Kad nomazgājos, es ielavījos virtuve un sāku krāmēt mugursomā ēdienu: Sieru,desas un piemetu vēl klāt paku suņu barības. Ja Titāns būs tik izsalcis, viņš to ēdīs. Es vēl apsaitēju kāju un pēc tam es klusi izeju ārā no mājas. Paldies Dievam, ka vecāku istaba ir vistālāk no durvīm un viņi guļ (vismaz man tā liekas). Es bez šķēršļiem aizeju atpakaļ uz mežu un klusi pasaucu vilku.
Viņš nez no kurienes izlien un apstājas man priekšā. Es viņam atdodu ēdienu un jūtos tik laimīga, ka Titāns beidzot būs paēdis. Njam, nabags aprij visu uzreiz un paprasa vēl, bet man vairs nav. Nu nekas, rīt atnesīšu vēl suņu barību, citādi liksies dīvaini, ka no mājām pazūd katru dienu desa un siers.
Es mežā uzkavējos vēl stundu un eju uz mājām.
