local-stats-pixel fb-conv-api

Viena nedēļa Itālijā [13]1

193 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viena-nedela-Italija-12/644359

Cerams gan, ka lasīt jums neapniks.. ;DD

Savā omulīgi iekārtotajā kabinetā sieviete piegāja pie mazā lodziņa, kur varēja redzēt plašo rakstniecības ofisu un lūkojās caur tā atvērtajām žalūzijām. Ofiss izskatījās smagnējs un vientuļš, kad neviena cilvēka tur nebija. Visi darbinieki bija aizgājuši uz ēdnīcu, lai nosvinētu S&S uzņēmuma īpašnieka pirmo apciemošanu, un, protams, lai paklačotos, ka Adelīna sastrīdējās ar bosu un tika atlaista pirmajās 10 minūtēs.

Ofisā bija 15 galdi, no kuriem 13 tikai bija aizņemti. Tas atradās 20 stāvā, tādēļ bija apburošs skats pa lielajiem logiem uz pilsētu, it īpaši naktīs, kad Adelīnai bija iedots vairāk darba. Naktīs pilsēta laistījās visdažādākajās krāsās.

- Man viņš nav vajadzīgs!! – Adelīna izgrūda it kā mēģinādama pati sev to apgalvot un pieiedama atpakaļ pie sava galda, turpināja nikni mest mantas un dokumentus kastē. – Man nevajag sevi sāpināt vēl vairāk, kā iepriekš! Man to vienkārši nevajag!! Turklāt viņš ir kretīns! – meitene kliedza un tad pacēla savu priekšmetu, kas atradās uz viņas galda, pie monitora.

Tā bija fotogrāfija ielikta sudraba rāmītī. Bildē bija viņa un Bendžamins mazajā pilsētiņā – Treviso. Viņa vēl joprojām spēja atcerēties kā ar šo apburošo un šarmanto vīrieti staigāja roku rokās sadevušies pa mazajām Itāļu ieliņām un, kad ielu muzikanti redzēja viņu abpusējo mīlestību, spēlēja mīlas serenādes abiem balodīšiem ejot garām. Viņa to spēja atcerēties tik labi, it kā tas būtu noticis tik vakar.

Tā pat kā viņa spēja atminēties laimes pilnos brīžus, viņa ļoti labi atcerējās arī to lietaino nakti, kad bija aizgājusi pie Bendžamina un viņš meiteni atraidīja it kā nekas nebūtu noticis, it kā viņa tikai vēlētos izspiest no vīrieša naudu.

- Ak dārgo Semij. Kā man tevi tagad vajag! Kādēļ tev vajadzēja mani pamest? Tu man tik ļoti tagad esi vajadzīgs! – Adelīna čukstēja un gandrīz sāka raudāt, taču, kāds viņu iztraucēja ar klauvējienu pie meitenes kabineta durvīm. Meitene pārbijās un no viņas rokām izkrita stiklā rāmītis ar fotogrāfiju, kas uz zemes uz reiz sašķīda.

- Jauki, tu vēl neesi aizgājusi! – Bendžamins atviegloti nobēra.

- Neraizējieties, tūliņ pat pazudīšu, kad savākšu stiklus. – Adelīna pietupās, lai savāktu šķembas.

- Es jums palīdzēšu. – vīrietis piedāvāja un jau grasījās tupties, kad sieviete iekliedzās:

- Nē!!! – viņa ātri izņēma bildi no šķembām, lai vīrietis neredzētu, kas tajā ir un ielika ar mugurpusi augšup savā kastē.

Kad meitene palūkojās uz savu nu jau bijušo priekšnieku, viņa saprata, ka ar šo kliedzienu jau atkal ir sabojājusi vīrieša garastāvokli un viņš nikni lūkojās uz Adelīnu. Bet kas cits viņai bija atlicis tajā brīdī ko darīt? Ja Bendžamins būtu redzējis šo bildi, tad viņš viņai kluptu virsū ar jautājumiem un tas meiteni tikai sāpinātu. Adelīna zināja, ka tā notiktu, jo meitene Bendžaminu pazina mazliet labāk, kā, šobrīd, viņš pats. Viņai tak to nevajadzēja.

- Piedodiet, es vienkārši... – Adelīna iesāka, taču nesēja pabeigt.

- Paklau, es zinu, ka mēs neuzkāpām uz pareizajām sliedēm, kad pirmo reiz tikāmies, - Bendžamins iesāka.

„Tu pat nevari iedomāties, cik tās bija pareizas!” Adelīna nodomāja, jau atkal gremdējoties skaistajās atmiņās.

- Taču, kādēļ mēs nevarētu sākt no sākuma. Es zinu, ka jums šeit ir jūsu labākie draugi, un jūs vēlaties šeit strādāt. Turklāt, šeit maksā diezgan labi.

- Bet vismaz mans boss nebūs vecs, uzpūtīgs āzis. – Adelīna klusi pie sevis noteica un vīrietis laikam to sadzirdēja, jo nepatikā sarāva uzacis, tomēr turpināja:

- Ko jūs par to teiktu? – Bendžamins laipni vaicāja Adelīnai saprotot, ka viņam kaut kas ir aiz ādas.

- Un ko jūs par to vēlaties? – Adelīna vaicāja un ieraudzīja Bendžamina grimasi, kas liecināja, ka viņu kaitina, ka meitene visu laiku spēj redzēt viņam cauri.

- Es vēlos, lai jūs pabeigtu šo te.. – viņš teica un nometa kādu mapi melnos ādas vākos uz viņas galda.

Adelīna pacēla mapi un un to atvēra. Viņa lūkojās tajā ar neticības pilnām acīm. Kā šis vīrietis bija ticis klāt pie viņas dienasgrāmatas, par ko varēja zināt tikai...

- Maija jums to iedeva, vai ne? – Adelīna vaicāja sakozdama zobus.

- Tam nav nozīmes! Nozīme ir tam, ka jums šis stāsts ir jāpabeidz. – Bendžamins noteica.

- Lai es viņu pabeidzu?! Kāda tev, atvainojos, Jums starpība vai šo stāstu pabeidzu, vai nē! Es tā pat viņu negrasos publicēt! – Adelīna sāka šņākt.

- Tādēļ, ka tāds ir mans nosacījums, ja gribiet paturēt savu darbu! – Bendžamins nokliedza.

- Tu esi kretīns! – Adelīna iekliedzās un Bendžamins samulsa. Šī bija pirmā reize, kad kāds viņu uzrunāja uz "tu" nevis "jūs", neskaitot viņa ģimeni. – Kādēļ tev ir tik svarīgi, lai es pabeidzu šo nolāpīto stāstu.

- Jo mani šis stāsts ieintriģēja un.. – Bendžamins apklusa. Kā gan viņš spēja paskaidrot šai sievietei to, ko pats nespēja izskaidrot.

- Un..? – Adelīna kliedzot mudināja vīrieti, lai turpina.

- Un.. Un.. – vīrietis stomījās, bet tad saprata, ka šīs sievietes klātbūtnē jūtas bezspēcīgs, kā tāds mazs bērns. Tas viņu kaitināja. Viņš nikni sarāva uzacis un izkliedza. – Un man jums nav jāatskaitās. Ja vēlaties paturēt savu darbu, tad pabeidzies savu stāstu!!

- Bļāviens! Tu neesi mainījies! – sieviete izkliedza un uzreiz saprata savu kļūdu, tādēļ ātri, bet mierīgi piemitināja, lai nomainītu tēmu. – Es paturēšu savu darbu un pabeigšu to stulbo stāstu, tikai ar vienu norunu, Jūs sāksiet cienīt savus padotos, pat viszemākos!!

- Kādēļ man būtu jūs jāklausa? – Bendžamins ar izsmiekla pieskaņu balsī izmeta. – Vai jūs esat aizmirsusi, kas es esmu? Bet kas esat jūs, jaunkundzīt, lai mani komandētu?

- Man ir vienalga, kas Jūs esat! – Adelīna iecirta Bendžamina sejā šos asos vārdus un pēkšņi viņš sajutās nostalģiski. – Taču es domāju, ka Jūs ļoti labi apzināties šo situāciju, ka ja mēs ar Maiju nebūsim Mika klātbūtnē, tad Mika darbs vairs nebūs tik labs kā agrāk, taču jums Miks ir vajadzīgs, jo viņam ir talants. – Adelīna pašpārliecināti teica un Bendžamins atminējās, ko bija kaut kad sen dzirdējis, ka Miks bez meitenēm nespēj strādāt tik labi, kā tad, kad ir ar abām sievietēm kopā, bet kur to bija dzirdējis, vīrietis nespēja atminēties. – Turklāt šis stāsts ir kas tāds, kas manam darbam nav vajadzīgs, bet jūsu personīgajai ziņkārei gan. Tātad esam vienojušies? – Adelīna pašpārliecināti smaidot vaicāja un izstiepa roku.

Sieviete redzēja, ka viņas boss, kādu brīdi stāv un visu kārtīgi apsver, tomēr pēc neilga brīža viņš paspieda meitenes roku.

- Sarunāts! – viņš norūca. – Jūs paturat savu darbu, es dabūju Mika 100% talantu, savukārt, Jūs rakstāt man stāstu, bet es sāku izturēties pret saviem padotajiem labāk.

Adelīna neraizējās par šo vienošanos no Bendžamina puses, jo zināja, ka viņš savu solījumu turēs. Viņai vairāk bija bail rakstīt savu dienasgrāmatu šim vīrietim, taču vienošanās bija vienošanās un viņa negrasījās šo vienošanos lauzt.

Adelīna arī apzinājās, ka, kad dienasgrāmata būs atdota vīrietim sievietei vajadzēs meklēt citu darbu. Viņa vīrieti pazina pietiekoši labi, lai zinātu, ka, kad viss būs pabeigts, viņam Adelīna nebūs vajadzīga. Miks jau arī nebija tik ļoti talantīgs, lai Bendžaminam vajadzētu paciest Adelīnu - sievieti, kas bija viņu apkaunojusi un pazemojusi jau neskaitāmas reizes.

Sieviete zināja, ka, kamēr Bendžaminā bija radusies interese par viņu mīlas stāstu, ko viņš uzskatīja par parastu romānu, meitenei bija darbs. Kā interese pazudīs, tā arī Adelīnai nāksies pazust.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viena-nedela-Italija-14/644437

193 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

Burvīgs stāsts un ar nepacietību gaidu nākamo!!!! :)))))

tiešām ļoti,ļoti patīk :)

2 0 atbildēt