Viena diena var izmainīt visu (3)5

Dienas pagāja nemanot, ar katru dienu mans prāts ar vien vairāk domāja par Aleksi. Man jau bija pieriebies cīnīties, tāpēc es samierinājos, ka Aleks man galvā būs iekalts uz atlikušo mūžu. Šodien bija piektdiena, tas nozīmēja, mūzikas stunda. Nezinu kā es to izturēšu, tās būs četrdesmit mokošas minūtes. Agrāk, es būtu tur pavadijusi pēc iespējas ilgāk, bet tagad, tur katra pavadītā minūte smacē mani nost. Pati mūzika nav vainīga, vainīgs ir Aleks. Viņš laikam ir kaut kāds citplanētietis, jo es varu sajust viņa izstaroto enerģiju, tā mani paralizē un pat reizē nomierina. Man ir grūti izskaidrot savas izjūtas, tās nav aprakstāmas.

Es jau gandrīz biju pie skolas, kad man virsū uzlidoja Amēlija. Viņa sāka ķiķināt, kamēr es dusmīgi skatijos uz viņas.
- Tu vari vienreiz beigt tā darīt!- es dusmīgi skatoties norūcu. Amēlija jau no smiekliem bija palikusi sarkana. Man jau likās kad viņa pārsprāgs.
-Čaviņas Emma! Es never, never nebeikšu tā darīt. Tas ir tik jautri! Man patīk redzēt tavu īgno gīmi.- Amēlija nobļāvusies kā pavjāns apķērās man ap kaklu. Viņa tiešām ir trakākais cilvēks pasaulē, un pats labākais, mana vienīgā draudzene.
Čav Amēlij! Tu varētu atraisīt savas ketnas. PLEASE! MAN VAJADZĪGS SKĀBEKLIS!!.- Ar aizsmakušu balsi centos atraisīties no Amēlijas ciešā tvēriena. Kad viņa beidzot mani palaida, es biju pateicīga dieviem par burvīgo skābekli, kurš ar joni ieplūda manās plaušās. Es pat nebiju atguvusies, kad jau mani Amēlija vilka uz skolu.
- Tā Emma! Ko tu šodien darīsi pēc stundām? Var būt gribi kopā ar mani iet uz Sāras ballīti! Nu, ko saki par šo plānu.- Amēlija ar briedēna acīm skatijās tieši man virsū. Es jau zinu, ka viņa ļoti grib lai es eju kopā ar viņu, bet es nevaru. Man tādās ballītēs nav ko tur darīt, tās nav domātas man.
-Amēlij piedot, es neiešu tev līdzi, man nav ko tur darīt. Tu zini, ka tādas ballītes nav domātas man.- Amēlija mazliet saskāba, bet samierinājās ar manu atbildi.
- Nu, Ok! Bet vismaz tu uz manu dzimeni būsi?- Ups, es biju aizmirsusi par Amēlijas dzimšanas dienu, bet ātri atbildēju uz viņs jautājumu.
-Jā, protams! Tā tak ir tava dzimšanas diena.- Amēlija uzreiz sāka smaidīt. Viņa ātri apkampa mani un gāja prom.
Es mierīgā gaitā gāju līdz literatūras klasei. Līdz stundas sākumam bija atlikušas trīspadsmit minūtes, tāpēc paņēmu telefonu, lai paklausītos mūziku. Kaut ko mūrgojot līdzi dziesmai iegāju klasē un apsēdos otrajā solā. Klasē jau bija daži skolēni,protams, tie kuri negrib nokavēt stundas sākumu, jo Opķinsas kundzei nepatīk kavētāji. Viņa paliek ļoti dusmīga, ja kāds kavē viņas stundu.
Par brīnumu uz stundu visi laicīgi ieradās, tāpēc nevajadzēja redzēt Opķinsas kundzes baiso gīmi. Šodien viņa bija labā noskaņojumā, jo mēs skatijāmies viņas sagatavoto prezentāciju, nevis pildijām darba lapas.
Nākamā stunda bija mūzika. Es jau sāku stresot un pielūgt svētākos garus, lai tie man palīdz pārciest šo stundu. Dziļi ievilkusi gaisu iegāju mūzikas klasē un gāju uz savu vietu.
-Sveika kosmonaute!- Stulbais Mareks nobļāvies pa visu klasi blenza uz manīm. Viņš ir neciešams. Vie nalga. Es viņu vienkārši ignorēju. Man jau to vaidzēja paredzēt. Tagad visa skola zinās manu tizlo iesauku, pateicoties Aleksim.
Zvanam noskanot klasē iegāja Aleks.
- Sveiki visiem! Šodien katram vaidzēs dziedāt pašam izvēlētu dziesmu, jo pēc tam es izvēlēšos septiņus skolēnus, konkursam "Zelta bals".- Šausmas! Ko man tagad darīt? Es knapi varu izpīkstēt savu vārdu, kur nu vēl dziedāt. Īstenībā klasē esmu labākā dziedātāja. Ok, biju labākā dziedātāja, kad ieradās Aleks. Ja mani klase nenodos, varbūt izsprukšu sveikā.
-Skolotāj! Emma ir mūsu klases Beyoncé, lai viņa pirmā dziet.- Stulbais Mareks, viņš galīgi saspiedies! Vaitad viņam vaidzēja ieķērkties pa visu klasi. Nu protams, viņš grib redzēt mani nofeilojam. Nekā nebija, esmu tik dusmīga, ka gribu viņam iekrāmēt pa seju.
Man ir jāpierāda, ka esmu labākā, tāpēc ievilku dziļu elpu un nomierinājos.

- Paldies Marek par tavu interesanto ieteikumu! Bet lai pārliecinātos par tā patiesumu,Emma dziedās pirmā.- Skolotājs pateicis skatijās uz manīm.

Piecēlusies gāju pie klavierēm. Apsēdos un mazliet ievingrināju pirkstus, nospēlējot dažas melodijas. Es sāku spēlēt Sias dziesmu We can hurt together. Tā ir viena no manām mīļākajām dziesmām, tāpēc vārdus perfekti zinu no galvas.
Vēlreiz ievilku elpu un jau sāku dziedāt pirmos vārdus.

You say you are fine
But I see pain
Behind those eyes
You play the game
By the right rules
But you cheated yourself

Manu prātu pilnībā apņēma dziesma. Sākoties otrajam pantam, paātrināju tempu.

There ain't nothing you can say
To scar me away
I got history too
And it's never to late
Share secret today
I reciprocrate
Baby I got you

So hurt with me
I'll hurt with you
Baby you know we can hurt together

I've been you've been
I've seen what you've seen
So hurt with me
We can hurt together
Com hurt with me
Com hurt with me
Com hurt with me
Com hurt with me............

Dziedāju tālāk nedomājot par citiem. Pašķielēju uz Mareka pusi, viņam mute bija vaļā līdz zemei. Ha! Saņem dunduk. Nodomājusi pie sevis turpināju dziedāt pēdējo pantiņu.

Beidzoties dziesmai, visi skaļi aplaudēja pat skolotājs. Es mazliet nosarku, bet biju apmierināta ar paveikto.
-Lieliski Emma! Marekam bija taisnība par tevi. Es tevi pieteikšu konkursam.
Smaidīdama gāju uz savu vietu. Apsēdusies, es vēl joprojām kā mazs bērns, kurš dabūjis kāroto konfekti smaidiju. Paskatijos uz Mareku, viņš šķībi smīnēja manā virzienā. Es viņam parādiju mēli un ātri aizgriezos. Nu muļķi, izgaršo sakāvi!
Mūzikas stunda pagāja lieliski. Visi parādija savas prasmes dziedāšanā, bet skolotājs izvēlējās tikai dažus konkursam. Noskanot zvanam no stundas, es devos uz izejas pusi, kad dzirdēju savu vārdu.