Viena diena var izmainīt visu (1)4

Mans mīļākais gadalaiks ir aizskrējis nemanot. Sēžu savā brīnišķīgajā gultā, vai to tā vispār var nosaukt, šaubos! Atkal ir jāvelkas uz skolu. Patiesībā, labprāt šo dienu pavadītu zem segas, nedomājot par apkārtējo pasauli.

Pulkstenis jau rāda astoņi no rīta. Es paķeru ķemmi un mēģinu savest kārtībā drausmīgos matus.

Ar mokpilnām piecpadsmit minūtēm, mati ir izķemmēti un sasieti zirgastē, lai turpmāko dienas daļu netraucētu. Tagad jāizlemj ko vilkt. Man jau nekā daudz nav, tikai dažas drēbes, kuras jau tā pat ir vilktas neskaitāmas reizes. Paņemu novalkātās džinsa bikses, uzvelku violeto džemperi un kedas, kuras jau man ir pieriebušās!

Zinu, zinu! Labāk pat nečīkstēt, it īpaši mammas klātbūtnē, savādāk lekcija garantēta.

Kad esmu jau gatava, paķeru somu un savu veco telefonu, un protams austiņas, bez kurām mana dzīve nav iedomājama.

Ar veikliem soļiem ieskrienu virtuvē. Mamma sēž pie galda un dzer kafiju, reizē šķirstot avīzi.

-Labrīt mam! Tev šodien nav jāiet uz darbu?
-Labrīt Emma! Šodien man darbs sākas vēlāk. Un iespējams mājās būšu vēlāk!
-Hmm, Labi! Kas šodien brokastīs?
-Ledusskapī ir jogurts un manas pagatavotās sveistmaizes.

Atvērusi ledusskapi paņēmu jogurta paku un sviestmaizi. Ielēju jogurtu glāzē un dungodama Imagine Dragons dziesmu Demons apsēdos pei galda un aši izdzēru jogurtu, un apēdu sveistmaizi.

Vismaz šorīt brokastis ir normālas! Ne katru rītu es dzeru jogurtu un ēdu sveistmaizi. Dažreiz no rīta ir plika auzupārslu biezputra, vai vēl ļaunāk, tēja bez cukura ar pakaltušu maizes šķēli.
Jā! Tāda mana dzīve ir . Mamma strādā par apkopēju slimnīcā, bet ar viņas nelielo algu mēs abas knapi iztiekam.

Nopūtusies, nolieku tukšo glāzi izlietnē un eju uz ārdurvju pusi, vēl paķerot savu mugursomu.
Izgājusi ārā, jūtu atspirdzinoša vēja plūsmu. Debesis ir apmākušās, bet starp mākoņiem var ieraudzīt mazliet saules.

No mugursomas kabatas izņemu austiņas un pievienoju pie telefona. Manu prātu apņem ritmiska mūzika. Dziedādama pie sevis līdzi dziesmai, eju uz skolas pusi. Mana skola atrodas netālu no mājām, tāpēc es varu nesteidzīgi iet.

Kad jau esmu pie skolas, man burtisķi kāds uzlido virsū. Es knapi noturos uz kājām. Dusmīgi paskatoties uz vainīgā pusi, es redzu savu vienīgo draudzeni ķiķinot man acu priekšā.

-Tu jukusi esi! Tu mani gandrīz nogalināji!
-Emma! Tikai nevajag pārspīlēt! Un, starp citu, kur tu biji pazudusi visu vasaru? Es tev zvaniju neskaitāmas reizes, un labāk nepieminēšu cik daudz īsziņu tev aizsūtiju! Tāpēc gaidu paskaidrojumu!

-Piedod, Amēlij! Esmu sliktākais cilvēks pasaulē! Man vaidzēja tev atbildēt. Es visu vasaru strādāju dzīvnieku patversmē, lai samaksātu tos stulbos rēķinus. Tu zini, kad ar mammas mazo algu tas nav iespējams!
-Hmm, tas tiesa! Vēl joprojām tie rēķini? Tu zini, ka īstenībā tavam nožēlojamajam tēvam būtu jāmaksā tie!
-Es zinu. Lūdzu vairs nepiemini viņu. Labāk passtāsti kaut ko citu!

Kamēr Amēlija stāstija par saviem vasaras piedzīvojumiem, es aizklīdu savās domās.
Amēlijai ir taisnība, par to rēķinu maksāšanu. Mans tēvs ir pie tā vainīgs! Viņš solija mammai, ka mainīsies. Protams, mamma paņēma kredītus, lai apmaksātu viņa parādus. Bet nekas nemainijās, viņš turpināja dzert un pīties ar sliktiem cilvēkiem. Pēc tā visa mamma izšķīrās. Un tā ir labāk.

Manas pārdomas pārtrauca Amēlijas sitiens man pa plecu.
-Emma, kas tev šodien lēcies! Tu vispār dzirdēji, ko es tev teicu?
-Piedod, es aizdomājos, bet ko tu teici?
-Nekas īpaš, bet mūziku mācīs cits skolotājs. Esmu padzirdējusi, ka viņš esot HOT, kā nekā, viņam ir tikai 27 gadi.
-Man tas neintresē. Man svarīga ir mūzika, nevis skolotāja izskats un vecums.- Ātrākā solī ejot uz skolas ieeju pateicu Amēlijai.
-Es jau zināju, ka tu tā teiksi. Beidz tēlot mūķeni un sāc izbaudīt dzīvi. Paskaties apkārt, cik daudz seksīgu čaļu, ballītes notiek katru piektdienu, bet tu visu palaid garām. Man pat bail sametas, iedomājoties kas ar tevi notiks pēc pieciem gadiem. Sēdēsi vienistabas dzīvoklī ar desmit kaķiem. Vaitad tu gribi tādu nākotni!- Sakrustojusi rokas Amēlija īgni skatijās uz manīm. Viņa ir aptrakusi ar puišiem un ballītē. Es nēsmu kā viņa.
-Nevajag pārspīlēt. Vari nomierināties, es nedzīvošu vieniztabas dzīvoklī ar desmit kaķiem. Un ja mēs tā pļāpāsim nokavēsim pirmo stundu.- Pateikusi gāju uz bioloğijas klases pusi, vēl pamājot Amēlijai.

Nu ar to Amēliju ir tīrā katorga. Viņa nekad nepārstās runāt par puišiem un ballītēm. Iegājusi bioloğijas klasē meklēju kādu brīvu vietu. Atradusi apsēdos otrajā rindā netālu no loga. Man ar bioloğiju ir labas attiecības, tāpēc es nesēžu aizmugurējā rindā.

Četras stundas bija pagājušas kā parasti, ar skolotāju aizrādijumiem, tiem kuri neklausijās, vai bezjēdzīgi nīka stundas laikā, nepievēršot skolotājiem uzmanību. Labi ka šodien ir piecas stundas . Un pac labākais, pēdējā ir mana mīļākā stunda- Mūzika.

Dodoties uz mūzikas klases pusi, apdomāju kāds būs jaunais mūzikas skolotājs. Cerams, ka viņš būs zinoš un interesants, jo man patīk apgūt stundas vielu pie tādiem skolotājiem. Man riebjas īgni passniedzēji, kā fizikas skolotājs. Viņš ir 56 gadus vecs un par katru var grib panākt, lai visi mīlētu fiziku un būtu izcilnieki šajā priekšmetā. Man jau nelabi sametās, no šīs domas vien. Es un fizika- nesavienojamas lietas.

Iegājusi mūzikas klasē, kā parasti, apsēdos pirmajā solā. Klasē vēl neviena nebija, pat skolotāja. Izķeksējusi no somas austiņas un nepieciešamās lietas stndai, es pie telefona pievienoju austiņas,lai paklausītos mūziku, kamēr nav sākusies stunda.

Es laikam biju pārāk dziļi iegrimusi dziesmā, ka nepamaniju skolotāju, kurš jau stāvēja man acu priekšā.