Šis ir mans oriģināldarbs, tāpēc, ja gribiet izlasīt unikālsu literaūras darbu, šī ir jūsu iespēja: Taču, ja jums patika šis darbs, tad apskatiet arī pārējos manā blogā: http://auzans.blogspot.com
„Man nekad nav trūcis vēlēšanos. Tās kaut kā pašas atnāk pie manis. Ko tu vēlies saņemt Ziemassvētkos? Jaunu lavas lampu? Ar tālvadības pulti vadāmu elektronisko mašīnīti? Varbūt sarkanu Ziemassvētku apakšveļu? Manā pasaulē šādas vēlēšanās nekad nav eksistējušas, taču nav tā, ka es neko nevēlētos. Es jums pačukstēšu savu vēlēšanos, bet apsoliet, ka tas paliks noslēpums, sarunāts? ... Labi, lai jūs saprastu, es sākšu savu stāstu.” „Visu mūžu es neesmu bijis pieaudzis, sen, sen atpakaļ es vēl pratu priecāties, kad ieraudzīju pirmo taureni pavasarī, toreiz es vēl apbrīnoju kāpju romantisko čīkstoņu, kad centos klusītēm uzlavīties otrajā stāvā. Es biju mazs, bet laimīgs. Vai nav paradoksāli, ka mazais cilvēciņš tik ļoti vēlas pieaugt, taču, kad viņš pieaug, viņš arvien vairāk vēlās, kaut ilgāk paliktu mazs.” „Es nevēlos nosaukt konkrētus vārdus, patiesībā es nemaz vairāk neatceros to cilvēku vārdus, es atceros tikai vienu pašu vienīgo vārdu. Mēs bijām labākie draugi. Vienalga, vai todien ārā bija pērkona negaiss vai mīnus 20 grādu sals, mēs atradām veidu, kā satikties. Mums tas bija vienkārši, nevajadzēja dārgas rotaļlietas, lai atrastu, ko darīt. Esot kopā, mūsu pasaule kļuva krāsaina. Pelēki laukakmeņi kļuva par pasaku pilīm, mazākie žagariņi varēja kļūt par ļaunām čūskām, pret kurām mēs kopīgi cīnījāmies. Lūk, tik krāsaina bija mūsu draudzība.” „Es atceros, kā spēlējāmies pie akas, tā bija mūsu vismīļākā rotaļu vieta, stundām ilgi varējām vērties akas dzidrajā ūdenī, varējām saukt viens otra vārdu un dzirdēt, kā atbalss atskaņojas, mēs metām mazos akmentiņus akā un klausījāmies, kuram būs skaļāks plunkšķis.” „Tā arī ir pēdējā vieta, kur viņu atceros. Var teikt, ka pie akas mēs arī atvadījāmies. Toziem mēs atkal spēlējām sniega kauju. He..Es vienmēr tajās uzvarēju, jo pratu izvairīties no pikām. Neticami veikls es biju. Es liecos un lecu, kad lidoja sniega pika, tad visu savu uzmanību veltīju tam, lai no tās izmuktu.” „Par nelaimi, ziemās viss bija tik slidens. Es slēpos pie akas, jo tas bija izcils aizsegs. Taču ledus mani pievīla, un, izvairoties no pikas, es paslīdēju un gāzos akas virzienā. Inerce bija pārāk liela un es pārvēlos pāri akas malai. Taču Nekas traks nenotika, es gan iekritu akā, taču ledus mani pasargāja....vismaz brīdi...kad atjēdzos un centos piecelties, es sajutu, kā ledus sāk plaisāt.” „Viņš, mans uzticamais draugs, pieskrēja pie akas, lai palīdzētu, taču tas nebija viņa spēkos, tāpēc viņš nesās skriet uz mājām, teikdams, ka atradīs kādus palīgus. Es gaidīju savā aukstajā zārkā. Taču mana sirds bija silta, pārāk silta, mans ķermenis sildīja trauslo ledu, kurš pamazām sāka kust un palika arvien plānāks un plānāks. Mans draugs nenāca, un es sāku just, kā viss paliek arvien slapjāks un aukstāks.” „Krakš! Ledus ielūza, un līdz ar to, brīdī, kad plaušas iegrima ledainajā ūdenī, aizlūza arī mana elpa. Es gribēju kliegt pēc palīdzības, taču balsene mani neklausīja, tā bija sastingusi kā skulptūra, pie kuras piemiņas dienās noliek ziedus. Taču pēkšņi es sadzirdēju balsis, tas bija mans draugs, kurš skrēja šurp ar solīto palīdzību. Izdzirdot viņa balsi, mana sirds nomierinājās...Tā bija pēdējā reize, kad atceros viņu saticis.”
„Nu ir pagājuši 12 gadi un es atgriežos dzimtajās mājās, lai apskatītu aku un saprastu, kāpēc es neko pēc šiem notikumiem nespēju atcerēties. Viss liekas tik izmainījies. Pavisam jauni ceļi, jaunas mājas, kur gan es visu šo laiku esmu bijis, ka nepamanīju, kā šeit viss pārmainījies.” „Esmu pavisam tuvu un jūtu, kā mani pārņem satraukums, tāpēc es palēninu tempu, jo palicis tikai viens līkumus, aiz kura ieraudzīšu savu bērnības aku. Es redzu, ka pie akas kāds stāv, tāpēc cenšos iet pavisam klusītēm, lai neaizbiedētu šo džentlmeni.” „Es pieeju pavisam tuvu šim cilvēkam, bet nešķiet, ka viņš būtu ievērojis manu klātbūtni, viņš tikai tukši saktās akā. Uz vienu momentu man sāk šķist, ka es esmu šo cilvēku kaut kur redzējis, bet es nespēju atcerēties, tāpēc paskatos iekšā akā.” „Pēkšņi, mana sirds sāpēs notrīcas, un es visu atceros, taču es nespēju noticēt tam, ko atceros, jo tas šķiet pārāk nereāli. Es paceļu acis uz augšu, lai ieskatītos svešinieka sejā. Jā, tas ir viņš, mans bērnības draugs, tiesa, viņš ir novecojis, viņš nu nēsā brilles un ir ataudzējis bārdu, taču viņa acis es nemūžam nespēšu aizmirst.” „Es visu esmu atcerējies, un sapratis, bet es nespēju iedomāties, kas tad īsti es esmu? Pēkšņi, kā pierunāts, mans draugs ierunājas: „Piedod, es nepaspēju laikā, man vajadzēja tevi glābt, taču bija par vēlu, tu iekriti aukstajā ūdenī un tur arī paliki. Piedod, draugs. Es zinu, ka tevis vairāk nav un nekad nebūs, taču mūsu draudzība dzīvos mūžīgi, to es tev apsolu.” Viņš pateica šos vārdus, noslaucīja asaras, un paņēma no maka vienu monētu, kuru, pirms iemešanas melnajā ūdens slazdā noskūpstīja, sacīdams: „Es vēlos, kaut mūsu draudzība būtu mūžīga.” Tad viņš pagriezās un aizgāja.”
„Es paliku pie akas, un nu es sapratu, kāpēc no savas dzīves es neatceros nekā vairāk nekā viņu, kāpēc mani divpadsmit dzīves gadi ir tik neskaidri, es sapratu, ka es neesmu cilvēks. Es esmu draudzība, un jā, viņam bija taisnība, īsta draudzība ir mūžīga.”
