Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
6
84

Pieņemt to dienu es nespēju, jo sanāk viss par ko es biju pārliecināts tik daudzus gadus ir meli, apmāns? Varbūt neviens neko par to nezina, bet es esmu pārliecināts gan par kaut ko citu. No mums daudz ko slēpj.

 Viss sākās parastā... Autors: Dindinja Vecis autobusā nr. 19
1.   Viss sākās parastā piekdienas vakarā. Neesmu nekāds tusētājs  un sabiedrības mīlulis, tādēļ vienmēr pēc smagi pavadītas darba dienas ar 19. autobusu braucu uz mājām. Es apsēdos un kā parasti sāku vērot cilvēkus.  Tie dalās četrās kārtās. Pie pirmās kārtas pieder gulētāji. Pārsvarā lielākā daļa tikai tēlo, vai aizver acis. Jautāsiet, kāpēc domāju, ka tēlo? Jo pa īstam guļot tu nepiecelsies kājās uzreiz kā  būsi pie savas pieturas. Otrie ir melomāni. Cilvēki, kuri vienmēr klausās mūziku.  Brīžiem, kad visu esmu izskatījis un sapratis, ka nekas interesants mani vairāk negaida, es pievienojos pie šiem cilvēkiem. Pie trešās kārtas pieder tādi paši vērotāji kā es, bet tie parasti ir reti. Tie var būt gan bīstamas, slimas personības, gan parasti dzīves novērotāji. Cetrutā kārta ir pati kaitinošā. Piedzērušies, skaļi, vai arī muti nespējīgi aizvērt jaunieši.  Brīžiem cilvēki aizmirstās, ka blakus atrodas arī citi cilvēki. Daudzās sarunās var uzzināt kaut ko ļoti personisku. Īpaši no iereibušām sievietēm, kuras pa telefonu bļaustās ar savām draudzenēm.      Šī piektdiena bija savādāka. Autobuss vienmēr bija diezgan piebāzts, bet šoreiz sēdēja viens vienīgs vīrietis pašā galā. Apskatīt kārtīgi es viņu nevarēju, jo šis vīrs sēdēja ar muguru pret mani. Sajutos diezgan neomulīgi, bet tomēr samaksāju šoferim par biļeti un apsēdos pēc iespējas tālāk no šī cilvēka.  Kad autobuss sāka braukt mana nelielā panika atkāpās.  Kādu pusstundu vienkārši nosēdēju garlaicībā. Ielas lēnā gaitā pazuda un parādījās jaunas - visas simts reizes redzētas un pieriebušās līdz nemaņai. Agrāk likās viss tik interesants
  Nezinu kurā momentā bet... Autors: Dindinja Vecis autobusā nr. 19
2. Nezinu kurā momentā, bet pirmo reizi sanāca autobusā iemigt. Kad atkal atvēru acis, es pārbijos līdz nemaņai. Nebiju gatavs tam, ko  redzēju. Tas pats vīrietis, kurš tad sēdēja otrā galā, bija apsēdies man pretī.  Tagad es ieraudzīju tā izskatu. Viņam bija kādi 100 gadi. Tā vien likās, ka kuru katru mirkli tas nomirs. Seja bija visa krunkās tik ļoti, ka likās tās aprij acis, muti un vispār seju, bet deguns ļoti milzīgs. Tas bija vienīgais, ko pat krunkas nespēja aprīt.  Pār roku stiepās gara rēta no plaukstas līdz pat elkonim. Tā likās diezgan svaiga.  Cik nu es saskatīju no acīm, varēja redzēt, ka tās bija pilnas skumju un pārdzīvojumu un svešinieka drēbes saksrandušas, netīras un nabadzīgas.  Es viņu nekad iepriekš nebiju redzējis.  Man bija žēl šo cilvēku, kaut arī es neko nezināju par tā dzīves stāstu, bet blakus žēlumam bija arī neizprotamas un nenoslāpējamas bailes. Atcerējos par to, kur vispār atrados un paskatoties pa logu, sapratu, ka esmu pabraucis garām savai pieturai. Kā nolasījis manas domas vecis sagrāba mani aiz rokas. Tvēriens bija abrīnojami stiprs.   - Apsēdies- viņš teica. Jebkurā citā gadījumā es būtu aizskrējis prom, bet šoreiz paklausīju. Kad biju apsēsties nevarēju beigt skatīties uz veča skumjamām acīm. Viņš skatījās man pretī līdz beidzot ierunājās – Tu nevari aiziet.- Viņš atlaida tvērienu. -Kāpēc?- apmulsis jautāju.  Panika kļuva arvien lielāka.  
Vecis ar roku pārbrauca pār... Autors: Dindinja Vecis autobusā nr. 19
3. Vecis ar roku pārbrauca pār seju. Tas izskatījās ļoti pārguris. – Piedod, bet tu esi nonācis neīstajā laikā un neīstajā vietā. Tu esi mana biļete uz atbrīvošanu.- Neizpratnē skatījos uz viņu – Varbūt man izsaukt ārstu?- Parādiju uz viņa rētu. Pēc manām domām viņam bija nepieciešama ne tikai fiziska palīdzība, bet arī psiholoģiskā. Viņš maz saprata ko runā? Vecis izlikās, ka neko nebija dzirdējis un turpināja runāt par savu. – Piedot, piedot, piedot. Tu pats manā vietā, esmu pārliecināts, izdarīsi to pašu, jo tas ir vienīgais ceļš uz atbrīvošanu.- Vecais tik izmisīgi lūkojās. Veselu mūžību viņš vienkārši  skatījās uz mani līdz nesāka atviegloti un tajā pašā laikā histēriski smieties. – Ak Dievs, beidzot es atgriezīšos mājās!- Neko vairāk nesapratu. – Es varu jūs aizvest, es varu palīdzēt.- man kļuva bail pa īstam. Panika mani aprija un likās, ka kuru katru mirkli kaut kas notiks. Drausmīgs un neizbēgoš Vecis apsēdās man blakus un iečukstēja man ausī vārdus, kuri tik daudz nozīmēja man turpmākajos notikumos. Kas, iespējams, izglāba man dzīvību. - Kad VIŅI ienāks nekrīti panikā. Izliecies, ka neko neredzi un, ka esi viens no viņiem. Nekādā gadījumā neizskāp un brauc līdz gala pieturai. Dzirdi, NEKĀDĀ GADĪJUMĀ.- Nepaspēju neko aptver, kā vecais iesita man pa galvu un es pazudu briesmīgā tumsā.
Kad pamodos autobuss bija... Autors: Dindinja Vecis autobusā nr. 19
4. Kad pamodos, autobuss bija absolūti tukš. Vecis bija kaut kur pazudis, bet tas nebija svarīgi. Man likās tas viss bija tikai sapnis, kaut arī galva sāpēja šausmīgi. Novēlu to visu uz smagu darba dienu un turpināju braukt savu ceļu. Paskatījies pa logu es pārstāju elpot. Šķiet es biju nokļuvis citā valstī par kuru man nebija nekādas jausmas - mājas bija kā kupoli un durvis atradās nevis lejā, bet augšā, ielas bija ideālā kārtībā nebija ceļu, bet tikai kaut kāda gļumīga plazma. Debesis bija sarkanā krāsā, tās izstaroja draudīgumu un bojā eju, pa tām lidoja vienkāršām kartona kastēm  līdzīgi braucamrīki, bet visvairāk mani pārsteidza radījumi kuri rāpās uz mājām,  staigāja pa ielām kā cilvēki, kaut kur devās, steidzās. Acu vietā tiem bija melni dobumi, tie bija šaušalīgi, kupraini ar pūžņojošu ādu . Mute tiem bija kā vilkiem, nagi vismaz  5 centimetru gari, kas spētu saplosīt jebkuru radījumu, bet roku vietā tiem bija pretīgi un gļumīgi taustekļi. Es vēlējos vemt, bet nespēju. Autobuss apstājās un es gribēju skriet, jebkur, bet neuzdrīkstējos. Es nedrīkstēju. Mani taču brīdināja.   Radījumi apsēdās katrs savā vietā. Tie sazinājās savā starpā un runājot izdalīja kaut ko skābei līdzīgu. Citi vienkārši sēdēja pa vienam  vai kaut ko spaidīja dīvainās piecstūrainās, sarkanā metāla lietās. Viens apsēdās man līdzās. Es nedrīkstēju vemt. Nedrīkstēju. Tas, pavisam kails, sāka kaukt. Varbūt viņi tā dziedāja?  No šīs skaņas man sāka sāpēt ausis, man gribājās rāpot prom, noslēpties kādā stūrī, panikā rīstīties,  bet es vienkārši aizvēru acis un sāku tēlot, ka guļu.
 Autors: Dindinja Vecis autobusā nr. 19
5.
6
84

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [6]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
Nightmare123 avatars
Medaļa Spoki flameMedaļa Dienas joksMedaļa Teamwork
  Nightmare123 11.06.14 10:25
 
2
0

"Žauna tiem bija kā vilkiem" - vai esmu kaut ko plaidis garām un tagad vilkiem ir žaunas? :D

Džindžermeitene avatars
Medaļa SpoksMedaļa TeamworkMedaļa Sertificēts spoks
  Džindžermeitene 11.06.14 00:04
 
0
0

Un ? beigas tādas nesaprotamas. 

kasītis no simpsoniem D avatars
Medaļa Spoki flameMedaļa Sertificēts spoksMedaļa Sponsora favorīts
  kasītis no simpsoniem D 13.06.14 22:09
 
0
0

Labs!

PkerLv avatars
Medaļa BakalaursMedaļa SviestmaizeMedaļa Betmens
  PkerLv 31.08.14 21:55
 
0
0

Beidzot interesants stāsts,kuru var palasīt.

Dindinja avatars
Medaļa BergmanisMedaļa ModeratorsMedaļa Patīk raksts
  Dindinja 31.08.14 21:59
 
0
0

atbildot uz PkerLv komentāru " Beidzot interesants stāsts,kuru va... "

Oho, nebiju iedomājusies, ka kāds šo, kādreiz vēl  lasīs:D

Gmonster avatars
Medaļa Darts VeidersMedaļa RecidīvistsMedaļa Darts Veiders
  Gmonster 08.08.17 16:08  
 
0
1
atbildot uz Nightmare123 komentāru " "Žauna tiem bija kā vilkiem" - vai es... "Dienas joks