Vārnas (4)2

Stacija bija liela un skaista. Mans skatiens uzreiz aizkavējās pie krāsainajām logu vitrīnām, bet, paraugoties lejup, mani pleci saguma. Cilvēki, to pūļi, devās savās ikdienas gaitās, stāvēja uz peroniem, sarunājās.
Nē, es nebaidījos no cilvēkiem, bet to bija tik daudz. Nelielajā pilsētiņā, kurā dzīvoju, bija tikai pāris tūkstošu cilvēku, bet, ieraugot Valensiju, es beidzot biju aptvērusi, kur biju nonākusi.
Šeit atradās nozīmīgākā un lielākā maģijas apvienība Spānijas vēsturē. Un pirms pāris dienām biju saņēmusi vēstuli, - es tiku uzaicināta apmeklēt Valensiju un izzināt maģiju un arī cilvēkus. Pirmajā brīdī es biju šokā, - tā tomēr bija viena no slavenākajām maģijas apvienībām visā pasaulē. Pasaulē, ko es pat nepazinu. Es gribēju piekrist, bet baidījos.
Bet man nebija ko zaudēt. Un nākošajā rītā es jau nosūtīju atbildes vēstuli, ka ieradīšos.
Es pametu savu dzimto pilsētu augstāka labuma vārdā. Dažreiz tā notika, vai ne?
Bet tagad, stāvot vilcienā un lūkojoties uz Valensiju, manī sāka rasties šaubas. Es biju tik maza, bet šeit viss bija tik liels, pat milzīgs. Tas bija tikai pašsaprotami, ka manī iezagās bailes, bet es nevēlējos baidīties. Bailes bija sava veida pierādījums, ka es pamazām zaudēju kontroli pār sevi. To es negribēju un nedrīkstēju. Es nevarēju ļauties burvībai, ko man piedāvās.
Man bija jāatceras, kādēļ es biju ieradusies.
Vilciens skaļi nosvilpa un apstājās, un cilvēki mani virzīja uz izeju. Izkāpusi laukā, es mirkli pavēros apkārt un gandrīz vai nespēju aptver realitāti. Tas viss bija pa īstām. Pieskāros stacijas marmora sienai, izjūtot tās raupjumu, lai arī no tāluma tā izskatījās gluda. Tuvumā viss bija nedaudz  savādāk.
Centos izlauzties cauri cilvēku burzmai. Neizjūtot nekādus pārmetumus, izmantoju elkoņus, lai pagrūstu malā dažus lēnus indivīdus un atbrīvotu ceļu sev.
Pēc pāris minūtēm es beidzot biju tikusi stacijas galvenajā telpā, kur pārsteidzošā kārtā cilvēku bija mazāk. Pirmajā brīdī es nepamanīju vīrieti ar baltu papīru lapu. Bet nākošajā sekundē es ieraudzīju, ka uz šīs lapas bija mans vārds.
Neva Guerrero.
Patiesībā es sen nebiju ne redzējusi, ne dzirdējusi savu vārdu, tāpēc tas droši vien bija iemesls, kāpēc es nepamanīju balto papīra lapu uzreiz. Nopūtos un nopētīju cilvēku, kas to turēja.
Tas bija vīrietis, diezgan plecīgs un ar netīri blondiem matiem. Viņš izskatījās nedaudz sasprindzis, it kā gaidītu kādu negaidītu pārsteigumu. Kājās viņam bija gaišas uzvalka bikses, kuras pilnīgi noteikti nesaskanēja ar balto, netīro kreklu, kas viņam bija mugurā. Godīgi sakot, šis vīrietis izskatījās ērmīgi un nedaudz biedējoši. Parastā situācijā es pat neiedomātos viņam tuvoties.
Bet viņš turēja savās rokās lapu, uz kuras trekniem burtiem bija uzrakstīts mans vārds.
Ātri, lai nepiesaistītu lieku uzmanību, es devos šī vīrieša virzienā. Es noteikti izskatījos pārliecināta par sevi, bet iekšēji es biju nedroša. Un es neko tur nevarēju padarīt.
Nostājos viņam tieši priekšā. Vīrieša skatiens aizkaitināti pievērsās man.
"Atvainojiet, es kādu gaidu," to sakot, viņš skanieba lūpas, it kā es būtu milzīgākais traucēklis pasaulē.
"Es esmu Neva Guerrero," noteicu asāk nekā vēlējos, pašai pat neapjaušot kādu spēku mana balss izstaroja. Vīrieša sejas izteiksme mainījās vienā mirklī. Ja pirms brīža viņš bija uzvedies kā pārāks, tagad viņš izskatījās nokaunējies.
"Es no sirds atvainojos, jaunkundz! Es esmu Lio, būšu priecīgs jūs aizvest līdz Spānijas Maģijas Apvienības mītnei," pēdējos vārdus Lio nočukstēja un pēc tam palūkojās apkārt, lai pārbaudītu, vai mūs nenoklausās.
Viegli pamāju ar galvu:
"Dariet savu darbu."
Nebiju pieradusi, ka bija kāds, kuru es kaut vai nosacīti varēju izrīkot. Bet Lio bija padevīgs, kaut arī izskatījās tā, it kā varētu nolikt uz lāpstiņām katru pretīmnācēju.
Viņš mani aizveda līdz mašīnai, kura izskatījās pietiekoši dārga, lai es sāktu uztraukties, ka sasmērēšu kaut ko. Lio man atvēra aizmugurējās durvis, un pats iekāpa šofera vietā.
Lēnām izslīdot no stacijas stāvvietas, mans skatiens nemanot pievērsās logam. Garām slīdēja Valensijas ēkas un ielas, un es lūkojos gluži kā apburta. Nekad nebiju apmeklējusi lielpilsētu, turklāt Valensijai piemita savs šarms un vēsture. Un man atlika tikai noraudzīties un būt pateicīgai, ka man bija ļauts ielūkoties pilsētas dvēselē.