local-stats-pixel fb-conv-api

Vardulēns -71-1

68 0

Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-70-/761538

-Kur tu biji?- brālis diezgan asi jautā, paraujot mani aiz rokas, kad dodos uz ēdināšanas telpu, cerot dabūt kaut ko ēdamu. Esmu samērā labā noskaņojumā, galva ir viegla. Laikam man vajadzētu justies vainīgai, ka pirmo nemeklēju brāli, tiklīdz atguvos no pārdzīvotā, lai visu pārrunātu. Tomēr es tā nejūtos. Gribu ēst.

-Kāpēc vaicā? – atbildu ar jautājumu, neviļus sakrustojot rokas uz krūtīm. Mets šķiet neapmierināts vai pat nikns, un man rodas jautājums, uz cik ilgu laiku es īsti biju pazudusi.

-Kā tu vari būt tik mierīga, kad kāds ir tikko uzmetis Debesis mums uz galvām vārda tiešākajā nozīmē? – brālis noplāta rokas, bet tad sarauc uzacis, starp kurām ieguļas rieva, pēkšņi viņš atgādina tēvu no manām bērnības atmiņām, kad sanāca savārīt sūdus, - tu maz zini, kas ir atgadījies? Kur tu biji?

Nu jau arī brālis sakrusto rokas pār krūtīm.

Nedrīkstu dot viņam laiku, lai izurbtos man cauri, bet manu galvu kā cunami sāk plosīt pretrunas. Cik liela iespēja ir, ka Metam acumirklī paries dusmas un viņš palēksies gaisā, sasitot plaukstas, un acīs mirdzēs varavīksnītes, ja es izstāstītu par pūķi un komplektā iekļauto piedzīvojumu? Un arī lielāka iespēja būtu, ka Haoss izbeigtos vienā dienā, nevis viņš man noticētu, ka visu šo laiku saldi dusēju starp kartona kastēm.

Izdaru stulbāko no variantiem. Paraustu plecus un dzīvespriecīgi iesaucos, ka gribu ēst. Pagriežos un turpinu iet uz ēdamtelpu, kas arī bija mans sākotnējais mērķis.

-Lorena! – Mets draudīgi sauc man pakaļ. Dzirdu viņa soļus sev aiz muguras.

-Jā? – pār plecu pajautāju. Nezinu, cik pareizi ir muļķoties ar brāli, kad viņš ir dusmīgs. Parasti, ja viņš kliedz, es arī kliedzu pretī. Viss beidzas ar kautiņu vai sarunāšanos tikai nepieciešamības gadījumā.

-Atbildi normāli. Plecu raustīšana jau vien nozīmē, ka tu perini divus stāstus, bet nezini, kuru stāstīt, jo patiesais variants ir sliktāks par meliem, bet tajā ir svarīgas lietas, ko tu gribi izstāstīt, bet melot tu nemāki. Es tevi pazīstu, - brāļa balsī jaušama neapmierinātības nots un arī manis izsmiekls.

-Es gribu ēst. Atbildēju?

-Nē.

-Kad paēdīšu, tad arī izstāstīšu, - pārtraucu viņu. Tas būs laiks, lai pārdomātu un izpušķotu vai notušētu stāstu.

Mets dusmīgi nopūšas un padevīgi seko.

Ēdamtelpā neviena nav, izņemot Džeriju, kas dīki sēž un blenž uz saviem purngaliem. Izdzirdot mūs, viņš strauji pieceļas, bet uzreiz arī atslābinās un atplaukst smaidā, ieraugot Metu. Zēnam mirdz acis. Laikam Mets viņa acīs ir autoritāte, bet, spriežot pēc izturēšanās, tad drīzāk Mets viņam ir kā vecākais brālis, jo puikam neviena nav.

Pamāju puikam ar galvas mājienu, viņš ieliek man pelēcīgu putru puķainā bļodā.

-Man neko, - dzirdu Metu sakām, kad paņemu bļodu un karoti no Džerija rokām.

Kad viņš man seko, pagriežos un nosaku, - Kamēr ēdīšu, es nerunāšu.

Nemanāmi arī pamāju uz Džerija pusi, dodot zīmi, lai aprunājas. Mets nobola acis, tomēr zinu, ka tas ir veltīts man, nevis tam, ka viņam jāvelta savs laiks Džerijam. Zinu, ka Metam patīk tas puika.

-Māsa? – Džerijs klusi jautā Metam, kad esmu izvēlējusies galdu, pie kura ieturēties ar skatu prom no viņiem.

-Jā, - Meta balss ir kļuvusi labsirdīgāka. Nu, ja, puika jau nav neko noziedzies pret viņu, - jaunākā, un izrādās, ka man ir vēl jaunāka pusmāsa. Ir ko noņemties ar tām kazām.

Tālāko neklausos, jo man jākoncentrējas uz stāstu. Šoreiz ēdiens slīd pa rīkli gausi. Auzu pārslu putras pelēkumu izdaiļo ziediem rotātais trauks, bet garšu tas neuzlabo. Zinu, ka būtu jāpriecājas par to, ka vispār ir ēdiens, tomēr es priecātos arī par karotīti cukura vai zemeņu ievārījuma.

Kad brālis pienāk klāt un uzlūko manu tukšo bļodu, stāstam nav pat ievada.

-Pārdomāji visu kārtīgi? – Mets jautā.

-Protams, - noburkšķu, pieceļoties un ieliekot bļodiņu netīro trauku bļodā pie durvīm.

-Tad stāsti, - brālis mudina, viņa balss tonis atkal mainās uz nīgro pusi.

Man vairs nav atkāpšanās ceļa, un es arī zaudēju labo noskaņojumu. Mets, putra vai realitāte. Varbūt visi kopā maitā manu omu.

Nolemju sākt ar šokējošāko, soļojot pa gaiteņiem, - Viss sākās ar to, ka redzēju pūķi.

Gaidu brāļa reakciju, meklēju viņa sejā kaut sīkāko prieka drusku, bet viņš tikai izmet, - Jau Haosa sākumā to ievērojām.

-Un tu man nepateici! – man mute paveras izbrīnā.

-Tu pārsvarā blandies apkārt, un Kaira, mūsu pusmāsa, nemitīgi karās man kaklā, kur Lorena, kur Lorena. Neviens nezina, kur ir Lorena. Tad Lorena uzskrien gaitenī virsū un atkal pēc laika pazūd no redzesloka. Tad brīnās, kāpēc neko nezina, - Mets tiešām ir aizkaitināts. Bet, ko es varu darīt, ja man patīk medīt vienai un nonākt vietās, kur notiek viss, kas nenāk veselībai un saprātam par labu.

-To nodevību es atcerēšos, - nošņācu. Manas rokas atkal ir saslēgtas uz krūtīm.

-Paklau, jā, pūķis ir superīgi, arī es bērnībā par tādu sapņoju, bet realitāte ir tāda, ka bērnišķīga sapņošana mūs nekur neaizvedīs, tagad ir tikai izvirzītie mērķi, soļojot soli pa solītim uz priekšu, - brāļa balss ir kļuvusi saudzīgāka. Laikam negrib saplēsties ar mani.

Turpinu, liekot uzsvaru uz to, ka sapņošana mani aizveda kaut kur, - UN, sekojot pūķim, es uzzināju, ka uz tā jāj Markss. Viņš sagaidīja vīriešus, kas izskatījās pēc parastiem cilvēkiem, un visi kopā uzlaida gaisā Debesis. Spoža gaisma un es atslēdzos.

Tā, esmu saīsinājusi stāstu, izlaižot dažas nebūtiskas detaļas.

-Debesis, kā tu saki, tika uzlaistas gaisā pirms divām diennaktīm, - brālis zīmīgi uzsver, - bet par to Marksu jau bija aizdomas, ka viņš nav tikai pakalpiņš. Būs jāaprunājas ar tēvu.

-Divas? – pie sevis nesaprašanā nomurminu.

-Un izskaties tu briesmīgi, smirdi arī, - seko komentārs.

-Paldies, - burkšķu. Viss mans jaukais garastāvoklis ir kā nebijis.

-Sakopies, es iešu, - brālis tikai nosaka un apmetas uz papēža, naski aizejot.

Viss? Man gribas kliegt. Vienā brīdī seko pārmetumi, ka pazūdu un neesmu atrodama, bet jau nākošajā pēc pāris minūšu ilgas sarunas mani brutāli pamet. Čau.

Esmu pārāk tuvu zālei, kurā var dzirdēt eņģeļu raudas. Cik var! Viņi noslēdzās, mūs pametot, tagad mums ir viņiem jāpalīdz.

Man garām paiet segā ietinusies eņģeļu sieviete. Tās āda ir bāla kā sniegs tāpat kā garie mati, skropstas un uzacis, viņas acis ir lielas un plašas, ietverot pelēkzilas varavīksnenes. Sievietes lūpas ir maigi rozā kā tikko uzziedējuši puķuzirņi. Viņa aizslīd, pat nepaskatoties uz mani, it kā mitinātos savā pasaulītē vien. Tās rokas ir sakrustotas, žņaudzot segas apdilušās malas pie kailās miesas.

Eņģeļi ir ievainojami, tie ir nomesti zemē, tiem ir aplauzti spārni, ka nespēju nejust žēlumu. Droši vien es rīkotos tāpat. Es būtu dusmīga un nikna, būdama izmesta no drošības un siltuma.

Bet. Tagad šajā cīņā mums ir uzradušies sabiedrotie pret Haosa postu. Mums tikai jāpiedabū viņi cīnīties, nevis sēdēt kaktā un raudāt.

Nākamā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-72-/763824

68 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

emotion 

0 0 atbildēt