local-stats-pixel fb-conv-api

Vardulēns -70-2

94 0

Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-69-/760454

Mostos caur sāpēm. Ausīs ir tāda skaņa, it kā tajās sīktu miljoniem odu, spindzoņai ietverot sevī visu. Tā it kā rauj ārā visas domas no galvas un sviež tālumā, tā plosa apkārt esošo telpu, mēģinot iznīcināt pilnīgi visu.

Un gaisma... tās ir tik daudz, ka pietiktu, lai izgaismotu tumšākās sirdis un tumšākās domas. Gaisma iezīžas manī, maigi, bet spiedoši laižot stīgas caur mugurkaulu, ievijoties locekļos un pārņemot prātu. Salta uguns dedzina ķermeni, lodājot pa asinsvadiem. Jūtos tik pilna un gatava eksplodēt, tiklīdz kāds man pieskartos. Vai gaisma spēj nogalināt?

Džinkstoņa tikai pieņemas spēkā, bet tomēr zinu, ka mostos, jo domas kļūst skaidrākas un dzidrākas. Kaut kas beržas gar vaigu, ķermenis kļūst smagāks un stīvāks, rokās un kājās atgriežas jutība.

Atveru acis, bet priekšā redzu tikai baltumu, it kā būtu uzsnidzis pirmais nevainīgais sniegs kā pūkaina vate, apsedzot zemi un kokus. Izkustinu no pirkstiem smagumu, sajūtot zem tiem raupju zemi, egļu skujas, žagariņus, sīkus akmentiņus. Paceļu roku, kas šķiet smaga kā vispasaules rūpju nasta, izberzēju acis, bet baltums nepazūd, tagad tas pamazām ir sācis ņirbēt kā elektrības uzlādēts gaiss.

Reiz brālis bērnībā netīšām man iebelza ar koka zobenu pa galvu. Sajūtas bija līdzīgas. Gar acīm lēkāja sīkas zvaigznītes, atjēdzoties es sāku smieties, cik tas bija forši, pārsista piere un acī tekošas asinis nebija forši, bet man patika vērot, kā virpuļo zvaigznītes, dejot sīku, mirdzošu punktiņu veidā. Brālis dabūja no manis ar dūri pa vaigu, bet viņš laikam domāja, ka tas ir par sitienu ar zobenu, bet tas bija par to, ka purināja mani, sakratot zvaigznītes kaut kur atpakaļ prāta dziļumos.

Mirkšķinu acis tik ilgi, kamēr spēju kaut ko saskatīt. Tumsa mijas ar gaismu, veidojot rotaļu acu priekšā. Saskatu kokus un to mestās ēnas, krūmus un koši oranžas debesis, bet viss ir izplūdis, acīs ņirb balti plankumi, mēģinu tos izberzēt, bet tie nepazūd.

Gaismas apdullināta biju iegāzusies tajos pašos krūmos, aiz kuriem iepriekš slēpos no Marksa, pūķa un četriem vīriešiem.

Strauji piemetos sēdus, ka sagriežas galva gan no tā, gan no satraukuma, kas spēji pārņem mani.

Viņi iznīcināja Debesis.

***

Ieklumburēju skolas telpās, it kā man pakaļ dzītos pats nelabais ar sūdainu mietu. Mani no kājām gandrīz nogāž skrejoša Sargu meitene, rokās nesot segu kaudzi, degunā iecērtas deguma smārds, kā smaržo gruzdošas koku lapas pavasarī.

Neveikli kuļos virzienā, kurā aizskrēja meitene. Brīnos, kā vispār spēju nokļūt atpakaļ skolā, ko kājas mani nemaz neklausa, rokas arī ne. Acu priekšā joprojām peld balti pleķi. Dēmoni taču varēja mani mierīgi nomušīt, kamēr vilkos cauri pilsētai varbūt kādu būtu nogalinājusi, uzkrītot tam virsū, bet ne ar ieročiem, jo rokas nepārtraukti trīcēja un trīc.

Ausis piepilda griezīga gaudošana un vairāku balsu murdoņa. Dodos skaņas virzienā, jo tur varētu notikt kaut kas svarīgs, jo ir taču iznīcinātas Debesis.

Nostājos vecās sportazāles durvīs. Eņģeļi. Tik daudz. Tie, pavērsuši galvas uz augšu, kliedz spalgās agoniskās balsīs, daži, pierāvuši ceļgalus pie krūtīm, guļ uz zemes un blenž tukšām acīm nekurienē. Pamanu, ka tiem spārnu vietā uz muguras ir vien asiņaini stumbeņi. Sargi lodā tiem apkārt, segdami ar segām un mēģinādami mierināt, bet nesekmīgi.

Man pēkšņi sametas nelabi no tik daudz sāpēm, asinīm un izmisuma, ka pagriežos un dodos pēc iespējas tālāk no agoniskajiem kliedzieniem, kas plēš dvēseli, bet ir jau par vēlu. Eņģeļu mokas ir pārņēmušas visu. To sāpes atbalsojas manā galvā kā spēcīgi sirdspuksti.

Ieveļos pirmajās durvīs, kas gadās man ceļā. Nopriecājos, ka tā ir mana vecā labā guļvieta, kas ir vien kartona kastes uz cietas zemes, bet labāku vietu nespēju iedomāties, kur noslēpties.

Eņģeļu kliegšana pārvēršas sīkšanā, aizspiežot ausis, tā paliek iekšā manī. Skaņa atņem visu gribasspēku un novājina ķermeni, kā brīdī, kad krita gaisma. Nogurums dara savu, un vienīgais, ko vēlos – lai Kalevs ir man blakus.

***

Šoreiz sapņos nav vairs tikai baltā gaisma. Jūtos tā, it kā tajos būtu brutāli izgriezta uz āru. Esmu kaila. Viegli ievainojama.

Man apkārt lidinās pagātnes ēnas. Pa vienai tās pienāk man klāt un apsūdzoši lūkojas acīs, audzējot spiedīgu kamolu pakrūtē, kas smacē. Vainas izjūta pēkšņi kļūst tik spēcīga, ka acīs sāk sūrstēt asaras un plaušās vispār nevar ievilkt gaisu. Piespiežu rokas pie rīkles. Daļa no manis zina, ka tas ir tikai sapnis, bet daļa atsakās to saprast.

Nāk arī rēgi no tālākas pagātnes – cilvēki, kurus man neizdevās glābt. Bērni, vīrieši, sievietes, kas pārmet, ka nav izdzīvojuši. Rādās arī degoši Eņģeļi, kam lūst spārni. Kliedzieni ir nepanesami.

Tad mani rēgi sāk arī runāt. Tie stāsta par dzīvēm, ko zaudējuši, par līdz galam neizsapņotiem sapņiem, par to, cik sāpīgi bija mirt, par to, cik auksti bija. Bet pārsvarā dominē viens jautājums – kāpēc es viņus neizglābu?

Man gribas izmisumā kliegt, un es kliedzu cik spēka, lai arī sanāk tikai klusa sēkšana. Vēlos pateikt, ka nevar visus glābt, ka tas nav iespējams. Es lūdzu piedošanu. Gribu, lai viņi pamet mani, lai rēgi dodas atpakaļ ēnās. Zinu, ka viņu asinis vienmēr paliks uz manas dvēseles.

Ir tādi, kurus neizglābu, bet ir tādi, ko nogalināju... līgavainis, kura vārdu necienīgi esmu aizmirsusi, Kalevs, ir, kas miruši tikai manis dēļ. Šie nodarījumi atstāj asiņainākās pēdas dvēselē, kas iezīžas labi dziļi. Ar laiku asinis kļūst melnas, padarot dvēseli tādu pašu. Prāts aptumšojas vainas apziņas dēļ, tas atrod jaunus un jaunus veidus sevis sodīšanai.

Rēgi pazūd, bet viens paliek. Viņš mani nekad nav pametis. Kalevs skatās uz mani ar skumjām acīm, viņš neko nesaka, tikai skatās. Vai tas ir pārmetums, žēlums, sāpes, dusmas? Es nespēju saprast, ko nozīmē puiša sejas izteiksme. Mans mīļais draugs, ko es esmu nodarījusi. Nepaiet ne ilgs laiks, kad jau atkal sevi šaustu par nodarīto. Un Kristofīne ņirgājās par mani. Viņa spēlēja nežēlīgu spēli. Es zaudēju. Uzķēros.

Kalevs man nosūta gaisa skūpstu un aiziet, izbalojot gaismā. Šajā baltumā nokrītu uz ceļiem un raudu.

-Vardulēn, - maiga balss mani uzrunā. Mamma. Caur asaru pilnajām acīm ir grūti kaut ko saskatīt, bet jūtu, kā pār mani pārklājas neticami gaisīga un mīksta sega, tā nomierina un silda, jo esmu nosalusi.

-Ir laiks celties un kļūt par princesi, - mamma saka, izslaucīdama no manām acīm asaras ar siltu plaukstu, - brašas meitenes neraud. Tu nekad neraudi.

-Vai tad pasakā par vardi noburts nebija princis, kas bija jānoskūpsta, lai lāstu lauztu? – jautāju, klusi čērkstot. Kamols kaklā pamazām atlaidies.

-Tam nav nozīmes. Tu esi mans mazais vardulēns, - mamma noskūpsta manu pieri. Viņa ir no manām bērnības atmiņām – vesela, jauna un dzīva.

-Piedod, man, - klusi lūdzu.

-Tev nav, ko piedot. Mans laiks bija pienācis. Dzīve ir jāpieņem, kāda tā ir, vai arī jāveido tāda, kādu to vēlas redzēt. Visa gudrība.

-Es tik daudz vēlos tev pajautāt.

-Kuš. Atbildes es nespēju tev sniegt, jo esmu tevis pašas domas. Bet tagad tev jāmostas. Veido jaunu pasauli, - mammas balss kļūst klusāka un klusāka, bet mani sirdspuksti skaļāki.

Es atveru acis, un manī ir ielijis miers un vieglums. Ir tik viegli elpot, ka varētu lidot. Pacelties spārnos.

94 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Atkal tu mani izrāvi no realitātes emotion

1 0 atbildēt