Melnie jātnieki pulcējās, lai sadalītu savis sarausto mantu, viņu melnie, spīdīgie kumeļi tikuši brīvībā, to krēpēm plandot uz visām pusēm, auļoja kā cenzdamies sacensties ar vēju. Vērmeļu rūgtenais smārds lēnām iekļāva visu apkārtni, rietot Saulei, lai arī kā tajā vakarā visi siseņi, sienāži un cikādes necentās taisīt troksni, lai pievērstu kāda uzmanību - bija par vēlu. Melnie jātnieki šonakt izklīdīs katrs uz savu pusi un kopā viņus vairs nebūs redzēt nevienam, jo pienākot rītam, kuru iekļaus bieza, pirmo Saules staru glāstīta migla, katrs no viņiem būs jau nesasniedzamā attālumā viens no otra. Par padarīto neuzzinās neviens, tāpēc ka katrs jātnieks par gala mērķi izvēlējās vietu, kurā nekad vēl nebija bijis un kur tā valoda citiem būs sveša un nesaprotama, kas liegs jēlkādas iespējas katram no viņiem paust tumsā izdarīto. Norunānts bija, ka katrs no viņiem palaīdīs savu melno kumeļu brīvībā, saģērbsies skrandās un izliksies par neprāta pārņemto, līdz tālienes iedzīvotāji viņus pieņems viņu aprindās, iemācīs valodu un piešķirs kādu pienākumu, ar kuru varēs nopelnīt maizei. Par šo iespēju viņiem bija jāatstāj viss, savas zināšanas, saraustā manta un piederība. Katrs no viņiem apzinājās, ka otras iespējas vairs nebūs un bez viņiem visiem kopā sauktiem, neviens vairs ieeju ellē neatradīs, jo katrs no viņiem bija elles vārtus aizdarījis ar kaut ko savu, neatkārtojamu, lai netiklība un sērgas netiktu ārā no šīs nolemtības apņemtās vietas. Trīs gadus viņi bija cīnijušies līdz spēja elles vārtus aizdarīt un septiņus gadus viņi veltīja vien tam, lai pēc iespējas pamatīgāk ieeja ellē tiktu paslēpta un aizbērta. Tās apkaimes iedzīvotājiem viņi samaksāja un nodrošināja viņu pārcelšanu uz tālāku vietu. Šeit nepalika neviena ciema, neviena pilsēta - viss te tika nolīdzināts līdz ar zemes virsmu. Nevienam vairs nebūs iespēja šo vietu atpazīt, jo te viss tika pārvērsts purvā un necaurbrienamā biezoknī, kura pārvarēšana par spēkam pat nebija meža zvēriem. Biezokņa stādīšana tika organizēta ar īpašu rūpību, izvēloties dzelkšņainākos un biezāk augošos augus - kuplo koku vainagiem saaugot tik biezi, ka krēsla te bija pastāvīga viešņa, koku stumbrus iekļāva biezi saaugušas erkšķaino mežrozīšu puduri, kuru puduriem nespēja cauri izlausties niecīgākā vēja brāzimņa un, visbeidzot, zemes virsma tika pārklāta ar usnām un nātrēm, kas pat zirnēkļiem un kukaiņiem te lika uzturēties nelabprāt.
lasi, vērtē, komentē 
