local-stats-pixel fb-conv-api

Vajātās lapsas2

Nācās izveidot jau trešo profilu spokos... emotion emotion emotion

Reiz, kaut kut meža vidū dzīvoja ruda lapsa. Azriels bija meža pārzinējs, jauns un pūkains lapsa, kam patika lūrēt uz lapsu un vilku meitenēm. Viņš bija ... ne visai labs pilsonis. emotion

Azriels it kā bija bieži sastopamā suga, bet viņš arī bija apdraudzēts un tā pat kā stirnām un citiem meža iemītniekiem, arī viņam dažreiz bija jāskrien ko kājas nes.

Kādu dienu, kad Azriels izlīda no savas alas, pusmiegains un pūkains kā tikko ar fēnu sapūsts, kaut kas lika lapsai satrūkties. Azriela acu zīlītes paplašinājās, deguns sāka ātrā dempā raustīties, ausis pieglaudās pie galvas, aste iespiedās kājstarpē, Azriels sāka elpot neticami ātrā tempā, pats viņa augums vairs nebija stalts un slaids, bet gan sarāvies ar kūkumu.

Tad no Azriela alas aizmugures izlīda viena cita lapsa, kas atgādināja haskija sugas suni, tomēr tā bija baltmelna lapsa - Perijs. Perijs pēc dabas bija ļoti interesantas izcelsmes sugas lapsa. Viņš bija ļoti draudzīgs, augumā mazāks par Azrielu, bet dūša viņam bija kā milzim. Periju arī bieži pa gabalu noturēja par haskiju suni vai par ļoti savāda auguma kaķi, tapēc Periju īpaši mednieki neapdraudēja.

Bet Azriels jau pa gabalu bija redzams kā rudā lapsa, un viņam līdzi sekoja gan suņu rejas, gan lodes, gan mednieku saucieni un pat sievas ar pannām, slotām, un mīklu ruļļiem.

- Esi sveicināts, Azriel! Mans dižais rudais brāl. - Perijs padeva labdienu.

- Kas tev še meklējams? - Azriels nomierinājies jautāja.

- Esmu ceļā uz laimes zemi... - Perijs iesāka, viņa balsī varēja saklausīt prieku.

- Laimes zeme? - Azriels ar asti nobrauca gar Perija kaklu - Nav, tādas LAIMES zemes. - viņš teica.

Tad Perijs uzlēca Azrielam uz muguras un Azrielam gribot, negribot bija jāsaloca kājas un jānoguļas slapjajā sniegā. Viņa ķepas iestiga un Perija kājas nokarājās pār Azriela augumu. Perija aste bija cieši sakļāvusies ar Azriela asti un Azriels vairs nevarēja piecelties. Un tad Perijs ņēmās skaidrot ''Azriel, es zinu un saprotu, ka tev tas liksies neiespējami, bet tici man. Ir tāda LAIMES ZEME jeb LAIMĪGĀ ZEME. Tur zivis prot runāt, tur vilki apņem lapsas par sievām, tur stirnas, aļņi, brieži un citi nagveidīgie ir draugos ar lāčiem, pumām, šakāļiem un citiem plēsoņām, pat lauvām! Tur peld zilie vaļi, baltie vaļi un pat senu sugu haizivis, tur ir arī daži zobentīģeri un līdz ar viņiem - mamuti! Ir arī dinozauri, bet tie tur tikai pa retam un tas vel nav viss manu brāl -...'' bet Perijs tika pārtraukts vārda sākumā, jo Azrielam jau ausis džinkstēja - Vai tu uz debesīm sataisījies vai? - Azriels pajautāja un kā cēlās kājās, tā nogāza Periju no muguras.

Azriels bija nedaudz nokaitināts. Un kurš gan nebūtu, ja tev būtu jāklausās kā viens, prātu izkūkojis, tips sāktu mēģināt tevi pierunāt uz pašnāvību?

Laigan Perijs bija apdraudētas sugas pārstāvis un viņu būtu jāsargā no izmiršanas, Azriels gribēja viņu ''apstrādāt'' pa savam...

Par laimi, Azrielam un Perijam garām paskrēja divas lapsas, kas šķita bēgam no asins kāriem suņiem. Viena bija balts pūku spilvens, otra - melna nakts, bez zvaigznēm. Šira un Lizija kopā skrienot un minoties viena otrai pa kājām, atgādināja iņ un jaņ jeb melno un balto, kas savā starpā mijās.

Perijs noskatījās uz abām lapsu meitenēm, kas aizšāvās garām puišiem, kā divkrāsu zibens un ar jautājošu skatienu blenza uz Azrielu it kā prasīdams: kas viņām kaiš?

Azriels paskatījās no kurienes lapsenes nāk un pamanīja suņus. Liels bars mednieku suņu dzinās lapsām pa pēdām. Kad tie parādijās kalnā, no kura bija redzams Perijs, Azriels un pēdas, tad suņi šķērsoja kalnu un skrēja uz meža pusi. Sniegs šķīda uz visām pusēm. Suņi siekalojās, to asie zobi klabēja tik skaļi, ka jau pa gabalu lapsas varēja tos dzirdēt.

Azriels attapās: suņi dzenas nevis meitenēm, kas jau sen bija tālu prom, bet gan viņiem pašiem.

Un tad Azriels izdvesa brīdinājuma saucienu Perijam, kas nezin kapēc bija aizgājis gabalu tālāk no notikuma vietas. Perijs sadzirdējis brīdinājumu vai trauksmes saucienu no rudās lapsas, metās bēgt uz citu pusi. Kad Perijs bija tālu prom, arī Azriels bēga prom, lai gan suņi jau mina uz papēžiem.

Tiko kā Perijs bija sasniedzis otru pusi mežam, viņš pamanīja, ka Azriels neseko. Draugs skrēja atpakaļ uzmeklēt Azrielu. Tikmēr Azriels uzgāja Liziju un Širu. Abas meitenes bija cerējušas paslēpties, bet viņu plānus izjauca Azriels, kas skrienot prom no suņiem, uzskrēja Lizijai taisni virsū un abi nogāzās sniegā. Lizija bija mazāka par Azrielu, bet ļoti, ĻOTI pūkaina un piemīlīga.

Šķita, ka Azriels nemaz netaīsijās norāpties no Lizijas pūkainā purniņa, laigan tādā gadījumā, tā izskatītos pēc uzmākšanās...

Šira pamatīgi uzrūca un Azriels no bailēm strauji pacēla galvu augšā, Lizija izspruka un aizskrēja aiz Širas astes, Šira nelaida Azrielu draudzenei klāt. Tikmēr, Perijs meklējot Azrielu atkal uzdūrās suņiem un medniekiem, kas sēdēja zirgu mugurās un mērķēja uz visu, kas pakustas.

Suņi pamanījuši Periju sāka riet un Perijs nepaspēja pat attapties, kad jau gulēja sniegā ar sašautu priekšējo kāju. Asinis plūda straumēm, Perijs bija par vārgu, lai celtos kājās un klibotu prom. Viņš palika sniegā guļam un juta, kā suņi ar uzpurņiem tam cirta pa degunu, uztaisot pamatīgus zilumus tieši deguna smailē, žoklī un kaklā...

Citi pat centās izdabūt zobus caur uzpurņa restēm, bet nekā. Tik vien kā iesist. Necik ilgi un pie Perija piejāja viens no medniekiem. Viņš paskatijās uz guļošo lapsu un teica otram partnerim, kas stāvēja tikai nedaudz tālāk no viņa - Ne, šitas nekam neder. Pārāk netīrs. Paņemsim tikai asti. - un tad šāvējs nolēca no zirga, izvilka nazi un nogrieza lapsai asti. Tad smiedamies, viņš aizdzina suņus atpakaļ uz ciematu, atstājot Periju guļam sniegā ar asiņojošo kāju un nogrieztu asti.

Tikmēr Azriels, Šira un Lizija skatījās un klausījās, vai nav kaut kur kāds uzbrucējs vai lamatas. Bet viņi bija drošībā. Vismaz tā domāja Azriels. Līdz brīdim, kad kaut kas nokrakšķēja un meitenes satrūkās.

Azriels skatījās apkārt, bet neko neredzēja. Pēkšņi, viens no suņiem, kas bija nomaldījies no pārējiem, uzbruka Širai un ar platu rīkli mērķēja tieši uz kaklu. Bet Šira ar priekšķepu iecirta sunim pa galvu, tas iekrita sniegā un atkal cēlās kājās. Rūcot, tas uzglūnēja Lizijai, draudoši paskatijās uz Azrielu, bet visnaidīgākais skatiens - Širai.

Širas acis bija lielas un acu zīlītes - mazas, viņas aste vicinājās pa kreisi, pa labi un uz leju. Tikai ne tik ātrā tempā, kā suņi, bet gan daudz lēnāk. Azriels redzēja, ka suns grasās uzbrukt un Šira var uz to nenoreaģēt, abi staigāja aplī. Suns uz kreiso pusi, lēnām.. Šira uz labo pusi, lēnām.. abi rūca viens uz otru un bija diezgan baisi iedomāties gājienu: nostāties abiem pa vidu.

Azriels nedmājot, skrēja sunim virsū. Atplešot rīkli cik vien iespējams, Azriels iekrampējās sunim skaustā, suns mētāja Azrielu uz visām pusēm, bet viņš neatlaidās un turpuināja kost.

Lizija redzēja, ka drīz Azrielam zudīs spēki un viņš palaidīs suni vaļā, iekrītot sniegā, tad suns varētu Azrielu plosīt līdz gaļas pikučiem. Tapēc Lizija ilgi nedomādama skrēja un iekampējās vienā no suņa kājām, lai mazinātu spriedzi. Šira sekoja Lizijai un ieskrienoties, iebukņīja sunim pa ribām tā, ka tas ar sāpēm nogāzās lejā, tad arī Azriels atlaidās un nolēca no rejošā plēsēja. Lizija pārkoda suņa kāju, tad noplēsa pusi no tās un tikai tad, kad redzēja suni smilkstam, viņa nokosto kājas daļu izspļāva no mutes.

Azriels uzlūkoja Liziju: žoklis bija rozīgi sarkans, visa mute bija pilna ar asinīm. Lizija izspļāva asinis sniegā, izveidojot sarkanu, nelīdzenu asins svītru. Azriels aplaizījās, jo arī viņa zobi bija klāti ar asinīm.

Neskarts kažoks bija tikai Širai - viņa to tikai pagrūda.

Tad Azriels atcerējās Periju. Kopš viņus uzgāja suņi, abi izšķīrās un skrēja katrs uz savu pusi. Azriels paskatījās atpakaļ, pēkšņi uzpūta mazs vējiņš un Azriels sajuta sāpes. Tās nebija fiziskas, bet gan garīgas, tādas, kuras spēj izdziedināt tikai laiks. Šķiet, Azriela sirdsbalss saprata, ka Perija vairs nav.

Šira un Lizija Azrielu negaidīja, bet aizskrēja atstājot pēdas, kuras vējš pēc tam aizklāja. Azriels atskatījās: nebija ne Širas, ne Lizijas, ne viņu pēdu. Gluži kā pazaudēt ko tādu, kā nemaz nav bijis. Tieši tā jutās Azriels - viens.

Protams, skrienot, Lizija vel atskatījās uz mežu un Šira apstājās, lai draudzeni pagaidītu. Nesagaidījusi Lizijas rīcību, Šira izdvesa mazu saucienu, ko Lizija labi sadzirdēja un tad aizskrēja draudzenei līdzi.

Tikmēr Azriels bija iegrimis domās par Periju.. viņa domas pārtrauca suns, kas centās piecelties kājās. Azriels negaidīja vairs ne mirkli un lēcot ar ķepām nogāza suni atkal zemē un, lai nepieļautu nekādu kļūdu, Azriels parādīja zobus un pārkoda suņa rīkli. Tikai tad viss bija galā...

Beigas.

26 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion 

1 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt