6.nodaļa.
Norāvu no sevis segu. Istaba bija pilna CO2 jeb šeit nebija gaisa. Ievilku smagi plaušās sasmaušo gaisu un piecēlos kājās. Saule sildīja manu istabu un ķermenis bija sasvīdis. Paskatījos uz savu celi,uz kura cītīgi turējās virsū marle. Pārmetu pār pleciem palagu un piegāju pie loga. Debesis bija skaisti zilas ar dažiem spalvu mākonīšiem. Pamanīju Niklāvu,kurš sēdēja uz palodzes un dzēra kaut ko no krūzes. Pieņemu,ka tā ir kafija. Pieliecos zemāk,lai viņs mani nepamanītu. Puisis šūpoja kājas un malkoja dzērienu. Nu,Lauma,ko tu dari? Parāvu aizskarus aiz stūra un istaba palika tumšāka. Palags nokrita no mana ķermeņa un es atspiedu galvu pret sienu. Nu nevar būt,ka man viņš patīk. Tās ir vienkārši muļķīgas pieķeršanās emocijas. Es mīlu Raiti. Jā.
***
Kad biju atvērusi krāsas bundžas,beidzot varēju izpausties uz baltās sienas. Ideja bija pavisam vienkārša – kosmoss. Iemērcu rulli melnajā krāsā un sāku krāsot. No balta par melnu.
- Palīdzēt?
Niklāva balss pārtrauca krāsas klāšanos. Pagriezos pret atvērto logu uz kura sēdēja puisis.
- Tu ielauzies privātīpašumā. Būs jānaglo ciet tas logs.
Iesmējos un pievērsos atpakaļ pie darba.
- Kā ar kāju?
- Tā ir tikai skramba.
Niklāvs iekāpa manā istabā un sāka aplūkot to. Bet te jau nebija ko redzēt,tā ir tukša.
- Kā tev šeit patīk?
- Tu uzdod pārāk daudz jautājumus.
Nu jau puisis bija notupies pie zemes un paņēmis otru rullīti.
- Ja tu nerunā ar mani,kaut kā taču jāiedrošina.
- Nav ienācis prātā,ka es negribu runāt?
Niklāvs iemērca rulli krāsā un pievienojās sienas krāsošanas darbam.
- Nē,domāju,ka esi kautrīga.
Neatbildēju. Kāpēc es nevaru mierīgi viena pakrāsot sienu?
- Labi,pastāsti man par sevi kaut ko.
Niklāvs krāsoja sienu otrā pusē. Paskatījos ar vienu aci uz puisi. Šķita,ka viņš jau agrāk to ir darījis.
- To,ka mani sauc Lauma,tu jau zini. Nu...
Mazliet apdomāju savas dzīves faktus.
- Man ir 17. Es gleznoju.
Pārstāju rullēt krāsu pa sienu.
- Kāpēc es to tev vispār stāstu?
Krāsas lāses pilēja uz zemes.
- Nezinu. Man ir 19 un es fotogrāfēju.
Niklāvs uzsmaidīja sienai. Pie manām kājām veidojās mazs krāsas fleķis,tāpēc noliku rulli uz palikņa.
- Kāpēc?
Sakrustojusi kājas,apsēdos uz zemes.
- Kas – kapēc?
- Kāpēc tieši fotogrāfēšana.
- Kāpēc gleznošana?
Paskatījos uz mākslas somu,kas stāvēja pie gultas.
- Jo tā man palīdz izpausties. Nomierināties. Aizbēgt no bēdām,problēmām. Aizmirsties.
Sajutu balsī skumji pieskaņu. Niklāvs nav īstais cilvēks ,uz kura pleca izraudāties.
- Es fotografēju,jo man patīk noķert mirkļus. Nevaru tos atstāt tikai sev. Tas ir kā nedalīties laimē ar citiem. Kaut kā tā.
Puisis paraustīja plecus.
- Ja kādreiz vairs nesajutīsi tos cilvēkus sev blakus,vismaz ir bildes.
Niklāvs nolika rulīti un paskatījās uz mani.
- Gribi izvizināšu tevi pa pilsētu? Parādīšu foršas vietas.
Puisis ierosināja un viņa acis iemirdzējās.
- Nezinu vai šodien. Celis vēl sāp. Nebūšu labs pastaigu biedrs.
- Es jau neteicu staigāt,bet izvizināt.
- Uz riteņa?
Iesmējos,jo tas varētu izskatīties diez gan muļķīgi.
- Nē,kaut kas cits. Ātrāks.
Pirmā lieta,kas man iešāvās galvā bija mocis. Sakrustoju rokas.
- Tu taču netaisies mani aizvest uz kādu skaistu vietu un tad noskūpstīt?
Niklāvs iespurdzās,liekot man sajuties mazliet neerti.
- Nu nē,tas man nav ienācis pat prāta. Es pasaukšu dažus draugus līdzi. Būs jautri.
Pacēlu rulli ar melno krāsu.
- Labi,bet vispirms pabeigsim klāt to melno krāsu.
Turpināt?
