Jānis gulēja upes krastā. Spīdēja saulīte un dziedāja putni. Jānis piecēlās, lai ielīstu upē un izbaudītu silto upes ūdeni. Piecēlies kājās Jānis ielīda upē. Upes saulīte lika baudīt lielisku idilli. Silts ūdens, karsta diena. Kas var būt labāks par to? Jānis peldēja tālāk, līdz sajuta jocīgu smaku. Nodomājis, ka varbūt netālu, kādi mēsli Jānis sarauca degunu un peldēja tālāk. Papeldot tālāk smaka, patiešām pazuda. Pēc, kāda laika Jānis peldēja atpakaļ. Smaka atgriezās. Peldot garām vietai, kur smaka šķita visstiprākā Jāņa kāju kaut kas satvēra. Jānis pārbijies skatījās uz leju. Viņa kājai bija pieķērusies klāt roka. Jānis gandrīz noģība, saprotot, ka upes dibenā ir līķis un viņš pie tā līķa ir pieķēries. Situācija kļuva tikai sliktāka. Līķis sāka Jāni vilkt dziļāk. Jānis domāja, ka pie tā ir vainīga straume, tāpēc mazliet pielika spēku savās kustībās. Jānis izrāvās no līķa pieķērušajiem kauliem un peldēja uz krastu. Nokļuvis krastā viņš aši jo aši ģērbās, lai muktu prom. Izbīlis bija pārāk liels, lai paliktu, suaktu, kādas instances, tāpēc puisis uzvedās tā itkā pie viņa muguras būtu ugunsgrēks. Izbīlis tikai pieauga, kad Jānis ieraudzīja to, ka līķis ir izkāpis no upes un nāk viņa virzienā. Jānis, lai arī nebija ticīgs pārmeta krustu un sāka lūgt Dievu. Līķis tajā mirklī apstājās un sabruka turpat pie upes. Jānis laimīgs pasmaidīja, taču smaids nebija ilgs, jo aiz muguras viņam stāvēja tas, kurš bija radījis pirmo līķi šajā upē. Drīz vien Jānis jau atradās, turpat, kur pirms tam peldēja...
