Reiz pircējs iegāja mazā veikaliņā, kurš bija celts no ciedriem. Iekšā sēdēja dabas bērns un ar savām skaistajām acīm uzsmaidīja pircējam. Pircējs apmulsa, visas domas no galvas pazuda – ko pirkt? Kur es vispār dzīvoju?
Pircējs juta, ka no šīs personības staro spēks un laime. Nogaršojis svaigo pārtikas preču daudzveidību, viņš devās pie kases, kur gaidīja skaista pārdevēja, un atkal tas pats – skaistās acis izstaroja maigumu un laimi. Kur es esmu? Kas es esmu? Un kāpēc tik maz jāmaksā? Tagad taču ir krīze, bet šie ļautiņi pilnīgi vai dāvina savas preces! ..Un ir tik laimīgi.
Pircējs, ejot ārā no veikaliņa, uzelpoja svaigo ziedputekšņu gaisu. Iekāpa mašīnā, iedarbināja dzinēju un tas atgriezās: jāiebrauc benzīntankā, jāuzpumpē riepas, jānomazgā mašīna, jānopērk octa, kasko, jāizmazgā drēbes, ko es varētu uztaisīt ēst? Ak, jā, es jau nopirku produktus.. kaut kur. Ā, re, kur jau benzīntanks. Nolāpīts! Benzīnam cenas atkal cēlušās, nez, arī produktiem? Bet es tik lēti iepirkos, pag, kurā pusē bāka? Kur maks? Nez, kaut ko nopirkt arī derētu? Tie cilvēki, kuri man pārdeva produktus, bija tik laipni, pag, šeit vispār ar karti var norēķināties?
- „Jā, var!” atbild kasiere. „Kurš cipars?”
- „Ceturtais.”
- „Trīspadsmit, četrdesmit astoņi. Paldies!”, un pārdevēja paskatās tieši acīs, lai liktu noprast, ka viņa ir svarīga persona. Pircējs apmulst – kur tik dārgs benzīns, un grib jau iet uz mašīnu, bet kasiere pasaka, lai paņem nopirktos produktus: Ariel, Orbit, Coca-Cola, Snickers, Lenor.
„Kāpēc man to visu vajag?” – nodomā pircējs, ieliek bagāžniekā produktus un iekāpj mašīnā, iedarbina dzinēju un radio, tad piesprādzējas, paskatās spoguļos, nospiež sajūgu, ieliek pirmajā ātrumā, laiž sajūgu vaļā, lēnām spiežot gāzes pedāli, ik pa sekundei paskatoties spoguļos, lai neuzbrauktu kādam virsū – kā redzējis filmā.
Naktī guļot, viņš sāka apzināties, ka viņš tiek izmantots…
