Četras dienas. Četras garas, garas dienas. Tieši tik ilgi Melānija ar Lehaiju iet. Un Melānija pat nezina kur! Tiklīdz viņa vēlas iet kaut kur, kur pati grib, brālis sadusmojas un liek iet tikai tur, kur pats grib. Viņš ir īsts idiņš! Un dīvainākais šķiet tas, ka Melānijai šis ceļš šķiet nedaudz pazīstams, lai gan viņa neatceras ka pa to būtu gājusi. Pa šīm dienām ir noticis diezgan daudz kas - viņiem ir uzbrucis vilks, tiesa diezgan novārdzis un slims, un bez bara. Lehaijs slimo vilku bez grūtībām un žēlastības nogalināja - ietrieca savu nazi nabagam mugurā. Tad viņi ir atraduši lliecības, ka kaut kur tuvumā blandās lācis, apkārt ir daudz pēdu nospiedumi, kokos ir nagu skrāpējumi un, kad viņi atpūtās pie upes krasta, viņi manīja zivju driskas, kas palikušas pāri pēc lāča.
Bet tagad, atkal ejot, Melānija izjuta nemieru. Viņa paskatījās uz brāļa muguru, kas atradās priekšā. Kas viņam ir padomā? Pēdējā laikā viņš ir uzvedies dīvaini - nekādas vardarbības, apsaukāšanas un izsmiešanas. Viņa vienlkārši netic, ka viņš tāpēkšņi ir mainījies, tas ir vienkārši neiespējami.
-Lehaij?- jautā Melānija, -Kur tu vispār mani ved?
-Mhh?- īgni attrauca brālis un pār plecu paskatījās uz māsu. -Drīz tu to uzzināsi.
-Kā to saprast? Lehaij?
-Vienkārši aizveries, sīkā uts!
Nu re! Gribējās iesauties meitenei, bet viņa paklusēja. Varbūt ‘’sīkā uts’’ nav īpaši liela rupjība, bet tā skaitās. Viņa raksturs vienkārši neļauj nepateikt kaut ko sliktu. Viņi pagājās vēl uz priekšu un nonāca mazā izcirtumā. Lehaijs apstājās un pamāja uz kādu celmu.
-Apsēdies un atpūties, es tikmēr aiziešu izlikt sklazdus.- teica brālis un pagriezās. Melānija pamanīja ļaunu smaidiņu paradāmies viņa sejā, bet klusēja. Te kaut kas nebija labi, to pat saprata Melanija. Viņa apsēdās uz celma un nedroši paskatījās uz Lehaiju.
-Tu taču atgriezīsies vai ne?
-Nerunā muļķības, protams, ka atgriezīšos!- sabozās viņš un iegāja atpakaļ mežā.
Melāniju nepameta nemiera sajūta un viņa aizvien vairāk meta skatienus uz meža pusi. Lehaijam jau vajadzēja atgriezties, ir pagājušas jau divas stundas. Un tad pār Melāniju nāca sāpīga atskārsme. Ka viņa varēja būt tāda stulbene? Lehaijs viņu te ir pametis, vietā kur viņa visdrīzāk nomirs, jo nav pārāk laba slazdu likšanā. Melānija pat neprot pārāk labi atšķir indīgos augus no ēdamajiem! Lehaijs, visticamāk, jau ir krietnā gabalā uz mājām, kamēr viņa te kā tāda stūlbene sēdēja un gaidīja viņu. Nonācis mājās, viņš visdrīzāk paziņos vecākiem, ka ir noticis kāds nelaimes gadījums un Melānija ir mirusi. Pavisam vienkārši. Pilnai laimei vēl trūka tas, ka viņš atņems viņas mantas, lai zinātu droši, ka viņa nosprāgs. Bet tās vēl bija pie viņas.
Melānija izmisusi satvēra galvu rokās un domāja, ko darīt talāk. Cik ļaunam jābūt, lai paša māsu atstātu nomiršanai? Viņa pacēla galvu un palūkojās debesīs. Drīz satumsīs un viņa jau negribēja klīst pa mežu, kur vazājas visādi zvēri. Un lācis. Melānija nodrebinājās un apstaigāja izcirtumu, līdz atrada kādu priedi, kas ir nogāzusies tā, ka saknes slejas debesīs un zem tām ir smilšaina iedobe. Viņa ielīda iedobē un sataisīja tur mājīgu ligzdiņu - savilka iekšā papardes un priežu zarus. Melānija apgūlās un uzklāja sev virsū plāno pledu, kas bija paņemts līdzi. Viņa palūkojās debesīs un manīja iedegamies pirmās zvaigznes.
