Melānija kā sastingusi sēdēja un bija šokēta. Kaut ko tādu viņa nebija gaidījusi un viņa juta, ka pret pašas gribu viņas sirdī iezogas līdzcietība pret Lehaiju. Viņa nekad nav neko tādu piedzīvojusi, bet var iztēloties cik ļoti ir sāpējis brālim un vēl tagad varbūt sāp. Tas daudz maz izskaidro kāpēc viņš uzvedas kā tads trollis.
-Iesim mājās, citādi vecāki domās kur esam palikuši.- teica Vīlas. Melānija neaizrādija, ka vecāki zina kur viņi atrodas, bet piecēlās reizē ar brāli un sāka soļot uz mājām. Visu ceļu viņi klusēja un, kad pārnāca mājās, vēl nebilda ne vārda. Melānija ieraudzīja Lehaiju dzeram vīnu un uz viņu līdzjūtīgi paskatījās.
-Ko tu tā skaties?- aizdomīgi noprasīja vecākais brālis. Melānija papurinaja galvu un iegāja savā istabā. Galvā jaucās domas par Lehaiju un viņa velējās uzdot simts un vienu jautājumu vecākajam brālim, bet neuzdrošinājās. Šis stāsts tikai atklāja ieskatu pagātnē un Melānija vismaz saprata brāli, bet tomēr baidījās. Viņa ir piedzīvojusi pārāk daudz vardarbības un ir redzējusi, cik ļauns ir kļuvis Lehaijs.
Kad Melānijai bija vienpadsmit gadu, viņa pamanīja Lehaiju ejam uz mežu un viņam sekoja, jo zinātkāre parmāca bailes. Un tas, ko viņa ieraudzīja, iespiedās viņai atmiņās un rādījās murgos. Vecākais bralis bija apsēdies uz kāda akmens un turēja rokās tikko noķertu vāveri, kura bailēs spirinājās. Pats par sevi nav slikti, ka viņš noķēra vāveri, bet viņš izdarīja kaut ko tik ļaunu: nogrieza vāverei vienu ķepiņu un skatījās kā tā mokās. Tad viņš nogrieza tai asti, pēc tam ausi un tā turpināja, līdz vāvere neizturējās un nomira milzīgā agonijā. Tad Lehaijs noķēra kādu putnu un dzīvam atgrieza vaļā vēderu un vēroja nabaga radību. Tas notika ar vairākiem zvēriem tajā dienā un Melānija redzēja, ka brālis guva baudu no šīm sadistiskajām izdarībām. Vēlāk, atgriezusies mājās, viņa izvēmās un visu izstāstīja vecākiem, kuri, protams, nenoticēja, ka Lehaijs ir uz ko tādu spējīgs. Izdzirdējis, ka Melānija viņu nosūdz, Lehaijs pamatīgi iekaustīja māsu.
Atceroties šīs šausmīgās atmiņas, Melānijas sirds sāka sisties ātrāk un viņu pārmāca dusmas un naids. Tas, kas notika pagātnē, nedeva iemeslu spīdzināt un nogalināt bezpalīdzīgus zvēriņus. Viņai patika dzīvnieki un viņa tos mīlēja no sirds un atcerējās kā bija mēģinājusi sist pretī brālim, kad viņš iekaustīja viņu. Viss uzsvars jāliek uz vārdu ‘’mēģināja’’. Nekas dižs jau nesanāca, bet tā bija pirmā reize, kad Melānija bija uzdrošinajusies aizstāvēties, nevis ļaut sevi sist un spārdīt, tikai saraujoties kamoliņā.
Viņa ielīda gultā un, pamocījusies ar domām par Lehaiju, aizmiga. Sapnī jeb drīzāk murgā, viņa lēkāja pa kokiem un redzēja, ka apkārt viss ir nedabiski liels. Tad viņu kaut kas saķēra un viņa sāka spirināties pretī, bailēm pārņemot ķermeni kā uguns pārņem sausus salmus. Viņa juta kā tiek pagriezta uz muguras un ieraudzīja vecākā brāļa seju. Viņš ņirdzīgi pasmaidīja.
-Skat, skat kas ta mums te ir?- brālis ļauna balsī jautaja un pacēla nazi, -Melānija. Mazā, mazā Melānija.- viņš teica un iedūra nazi viņai vēderā.
Melānija strauji elsojot pamodās. Viņa visa bija klāta ar aukstiem sviedriem un rokas trīcēja. Viņa izkāpa un nedrošiem soļiem piegāja pie sava vecā un apbružātā koka skapja. Viņa pret to atspiedās un centās apvaldīt arvien augošās bailes. Šodien viņa ar Lehaiju dosies divu nedēļu garās medībās. Viņa būs viena ar viņu.
Viņa norija siekalas un paņēma ādas somu un sāka tajā likt visnepieciešamakās lietas. Visu sakravājusi, viņa piegāja pie gultas un brīdi taustījās zem matrača, līdz atrada savu dunci. Tas, gluži kā sveicinot iezaigojās vārajā istabas gaisā un Melānija to neapzināti noglaudīja. Viņa vēl grītiņu pasvārstīja ieroci rokās un tad to ielika atpakaļ makstī un piestiprināja sev pie jostas.
Visas lietas bija saliktas ādas somā. Viss bija sagatavots. Melānija bija gatava doties ceļā.
***
Es īsti neizprotu visas psihalogiskās lietas, tāpēc nevaru uzrakstīt precīzi, kādai reakcijai vajadzētu būt Melānijai, dzirdot stāstu par brāli, tapēc atvainojiet. Zinu, ka neesmu baigi izcila rakstītāja, bet es cenšos.
