Melānija strauji pietrūkās sēdus gultā un uz brīdi apjuka, nezinot kur atrodas, bet tad atcerējās ka ir mājās. Meitene palūkojās pa logu un saprata, ka ir agrs rīts un saule pat vēl nav uzaususi. Viņa izkāpa no gultas un paķēra uz krēsla nomesto dvieli un izgāja no mājas. Tikai tad, kad viņa nonāca pie strautiņa, viņa ļāva vaļu domām par sapni. Kāpēc sapnī bija dieviete Pallaike? Kāpēc sapnis bija tik reālistisks? Kāpēc viņa atradās pie vulkāna? Ko dieviete domāja, teiktdama, ka Melānija ir izredzētā? Kas tas par nezvēru, ko meitene it kā atņēma dievietei? Tik daudz jautājumu, bet maz atbilžu.
Meitene nomazgajās strautiņā rekord īsā laikā, jo ūdens bija ledaini auksts. Viņa kārtīgi noslaucījāš un apsēdās uz tuvējā akmens bluķa, kas atradās pie krasta it kā nevērīgi snaustu. Melanija pacēla galvu un vēroja kā lēni uzlecs saule. Tā slīdēja pār debesīm, izgaismojot tās purpura toņos un kā sveicinot tās stars iespīdēja meitenei sejā un viņa samiedza acis.
-Melanij!- no mājas puses atskanēja mātes bals un meitene neapmierināti nopūtās, jo nepaspēs pavadīt vairāk laika vienatnē. Lēni piecēlusies, viņa īgni vilkās uz mājām un pa ceļam uzskrēja virsū Lehaijam.
-Uzmanīgāk, sīkā knīpa!- viņš dusmīgi norūca un aizsteidzās pa priekšu pie vecākiem. Melānija redzēja kā viņš apstājas viņu priekšā un kaut ko pārrunā. Tad brālim sejas izteiksme mainās tā it kā viņš būtu apēdis kaut ko negaršīgu.
-Ko?! Es neiešu ar viņu! Pat neceriet! Kādas jums ir tiesības man teikt ko darīt, ko ne? Es esmu jau pieaudzis un jūs mani nekomandēsiet.- Melanija dzirdēja Lihaiju iebļaujamies. Nu tiešām! Viņam jau bija divdesmit četri gadi, bet uzvedās kā saniķojies bērnelis.
-Kamēr tu dzīvo zem mana jumta un ēd manu ēdienu, tu tikmēr darīsi ko likšu,- teica tēvs un pagriezās pret Melāniju, kas bija pienākusi klāt. Viņš pasmaiīja un pateica ko tādu, kas atstāja meitenei muti vaļā:
-Esmu nolēmis, ka tu un Lihaijs ies medībās divu nedēļu garumā.
-Tēt, saki, ka tu joko. Lūdzu saki, ka tu joko!- iesaucās Melānija. Ne jau Lihaijam būtu jābļaustās, ka atsakās ar viņu kur iet, bet gan Melānijai. Dievs pasarg’, kas notiks šo medību laikā, kuras ilgs divas nedēļas (!!!). Vecākais brālis jau tā necieta māsu un ir viņu fiziski aizskāris, bet vecāki viņu vienmēr izglābj, bet tagad, kad viņu nebūs klāt un viņi būs vieni paši…
Melānija nodrebinājās.
-Mēs ar tavu māti sen esam ievērojuši, ka jūs nesatiekat un mums šķiet, ka jums abiem šis pārgājiens nāks par labu.
-Aha, protams. Divas laustas rokas un zilumiem klāts ķermenis man noteikti nāks par labu.- teica Melānija. -Velns parāvis, es atsakos iet ar viņu kaut kur. Ļauj man iet ar Vīlasu, Demjelu vai Lūkasu, bet ne jau ar Lehaiju.
-Kāpēc tad tu negribi ar mani iet, mazo māsiņ?- jautaja Lijhaijs un ar samiegtām acīm uzlūkoja māsu. Tad puiša sejā atplauka ļāuns, atbaidošs smaids, kas nevēstīja ko labu. Lihaijs strauji pagriezās pret vecakiem un pamāja ar galvu. -Labi, mes iesim.
-Nē, neiesim!- panikā iesaucās Melānija, jo viņai tiešām bija bail no pašas brāļa.
-Lieliski, man prieks, ka tu gribi sadarboties,- teica tēvs un pagriezās uz prom iešanu. Melānija strauji izmetās viņam priekšā un neļāva nekur iet.
-Pagaidi, un kā ta ar manu viedokli? Man pajautajāt vai es gribu vispār iet kaut kādā stūlbā pārgājienā?
-Melānij,- nopūtās tēvs un sataisīja tādu grimasi, it kā kaut ko skaidrotu garīgi atpalikušam cilvekam, -Es atkartošu vēlreiz: kamēr tu dzīvo zem mana jumta, tu pakļausies manai gribai. Skaidrs?
-Bet…
-SKAIDRS?
-Jā, tēvs.- sakauti teica meitene. Lai gan Melānija nav no tām, kas vienmēr par katru lietu, kas viņām nepatīk raud, taču šoreiz viņai acīs sariesās asaras un kaklu dīvaini sažņaudza kamols. Viņa nokāra galvu un aizskrēja uz pļavu, kur palikusi viena, izraudājās. Pļavā Melānija pavadīja visu dienu, līdz vakarā pie viņas atnāca Vīlas.
-Es atnesu kaut ko ēdamu,- viņš teica un pasniedza māsai koka bļodu no kuras nāca kārdinošs sautējuma aromāts.
-Es negribu.- aizsmakušā balsī teica Melānija. Vīlas gurdeni nopūtās un apsēdas māsai blakus.
-Tā tas būs vienmēr?- viņš jautaja, skatīdamies zvaigznēs.
-Kas tad?
-Mēs. Tas kā tu šeit sēdi un es vienmēr nāku tevi mierināt un uzlabot garstāvokli.
-Protams, ka būs. Tu esi mans brālis.
Vīlas klusi iesmējās un centās uzlabot māsai omu, sakot: -Zini, man bail, ka Lehaijs tevi man atņems un jūs kļūsiet pārlieku tuvi, dēļ šī ceļojuma.
-Es? Un Lehaijs? Tuvi?- apjukusi jautāja Melānija, -Nesmīdini mani, tas nekad nenotiks. Viņš ir sadistisks nelietis, kam patīk skatīties kā citi mokās.
-Viņš tāds nav bijis vienmēr.- teica Vīlas.
-Aha, un es tev ticēšu.Tagad tu man pastāstīsi kādu dramatisku notikumu, kas pārvērta Lehaiju, es iežēlošos, paraudāšu un manī radīsies kaut mazumiņš mīlestības, tu domā? Vari mēģināt.
-Tādā noskaņojumā es tev netaisos neko stāstīt.
Melānija nosprauslājās un nomierinajās, jo viņu uzveica ziņkāre, kas ar Lehaiju notika.
-Labi, gudriniek, stāsti!
-Labi, Melānij. Viss sākās, kad...
