Dzimšanas dienas svinības pagāja tīri jautri, ja neņem vērā, ka Lehaijs visu laiku mēģināja pazemot Melāniju un viņa, kolīdz Reisīds palūkojās viņas virzienā, nosarka. Tagad, spīdot spožam pilnmēnesim un atkal sēžot pļavā, viņa atsauca atmiņā dzimšanas dienas svinības. Viņa bija saņēmusi visādas dāvanas no viesiem: lakatus, zeķes, saktas un citas lietas, bet Melānijai visvairāk patika vecāku dāvana, tā bija visvērtīgakā.
Vecāki bija viņu pasaukusi malā un kādu brīdi viņi vienkārsi parunāja, bet tad tēvs izņēma aiz jostas piesprausto dunci. Viņš uzmanīgi izvilka dunci no maksts un parādija Melānijai. -Melānij, šis duncis ir nācis no manas ģimenes paaudžu paaudzēs. Tam ir bijusi liela nozīme mūsu ģimenei un es ceru, ka tu novērtēsi šo dāvanu.- Tēvs pasniedza meitai dunci.
Melanija nespēja atraut no krāšņā ieroča skatienu. Tas bija augšdelna garumā un tā spals bija izrotāts ar rakstiem. Tie locijās un vijās pa visu spalu, veidojot apbrīnas cienīgu skatu. Rokturis bija no nenosakāma materiāla, apkalts ar sudraba stīpām un uz katras stīpas bija kaut kas rakstīts, bet meitene nesaprata, kas.
-Asmens ir kalts no Drēmsta.Tas ir visizturīgākais tērauds pasaulē un gandrīz jau izzudis, tāpēc šis duncis ir nenovērtējams.- Teica Melānijas mamma un uzsmaidīja meitai. -Es ceru, ka tu šo dunci izmantosi uzmanīgi.
Melanija pamāja galvu, nespēdama parunāt. Pat gribēdama, viņa nespēja atraut acis no dunča un maigi noglāstīja to. Tā asmens spīdēja kā tikko izkalts, lai gan tas varēja būt gadsimtiem vecs. -Tas tiešām ir mans?- viņa jautaja, pati neticēdama tam. -Jā,- atbildēja tēvs un pabužināja meitai matus.
Tagad par to atceroties, Melānija pasmaidīja. Viņa izvilka aiz jostas aizsprausto dunci un mēness gaismā to aplūkoja. Viņa jau nezkuro reizi to dara, bet apbrīna tā arī nav izzudusi, tieši pretēji - tā pieauga. Melānija nožāvajās un piecēlās kājās, nogurusi no dienas notikumiem un sāka lēni soļot uz mājas pusi. Viņa pirkstos virpināja dunci un, kad nonāca mājās, visi jau gulēja. Viņa klusi ietipināja savā istabā, ko dalīja ar Vīlasu un ierāpās gūltā.
Melanija uzreiz aizmiga un iepinās sapņu pasaulē. Sapnī viņa visu apzinajās un viņai tas šķita dīvaini. Viņa atradās meža malā un skatījās uz kalnu. Uz kalnu? Viņa apjukusi nodomāja un tad atskārta kur atrodas. Viņa atradās pie vulkāna. Leģendas vēsta, ka te mitinoties Uguns dieviete Pallaike. Stāstu par viņu, Melānija ir dzirdējusi dučiem reižu, ejot uz ciemu. Vecas sievas pulciņam bērnu, kas bija sasēduši uz zemes un aizrautīgi klausījās, stāstīja, ka Pallaike bija sadusmojusies un gribēja noslaucīt visas dzīvās radības no zemes virsas, bet viņas brālis - ūdens dievs - Umaels, māsu apturēja, un, pirms Pallaiki iesprostoja vulkānā, viņa nozvērējās, ka atriebsies.
Tagad par to domājot, Melanija gāja pāri nelielai, apkaltušai pļaviņai, līdz nonāca pie vulkāna pakājes. Viņa lēni gāja tam apkārt un iekliedzās, kad zeme pēkšņi sāka drebēt un no vulkāna virsotnes izšāvās melnu dūmu mutuļi. Tie celās augstu debesīs, ātri vien padarot tās melnas un necaurredzmas. Zeme mitējās trīcēt un Melānija ieraudzīja no vulkāna virsotnes spīdam sārtu gaismu. Pēc brīža parādījās sārta masa, kas ik pa laikam uzlismojaun lēnā apņēmīga virzījās no kalna lejā. Melānija redzāja kā masa pietuvojas kādam necilam kociņam, kas bija uzdrošinājies augt uz vulkāna, un koks uzreiz uzliesmoja. To ieraugot, Melānija bija šausmās. Viņa iedomājās kā uguns masa virzās uz mājām un sadedzina visu sava ceļā. Uztraukumam nebija pamata, jo mājas atradās sesu dienu gājuma attalumā, bet tomēr…
Melānija apcirtās un metās skriet un nonākusi līdz pļavas malai, viņa aiz muguras izdzirdēja sievietes kliedzienu, kas kā pērkons atbalsojās apkārt un meitenei aizkrita ausis. Pāri mežam ši skaņa dārdēja ta, ka koki nolīgojās un Melānija nešaubījās - viss ciems to pat izdzirdēja. Viņa apgriezās un ieraudzīja savā priekšā varenu skatu no kā meitene atkal iekliedzās.
No vulkāna virsotnes parādījās gara roka, visa pilnīgi no lavas, tad parādījās otra roka. Tās pieķērās pie vulkāna virsotnes malām un atspiedās. Tad paradījās galva un un ķermenis. No vulkana izkāpa sieviete. Tā iztaisnojās kalna galā un pārlaida skatienu apkārt. Sieviete bija pilnībā veidota no lavas un tā sāka nedaudz cietēt, dažās vietās kļūstot melna. Pallaike, nodomāja Melānija un sajuta drausmīgas bailes, lai gan zinaja, ka šis ir sapnis.
Pallaike laida skatienu pāri mežiem un pļavām, līdz apstajās pie Melānijas. Dieviete pasmaidīja drausmīju smaidu un ierunajās.
-Melānija,- tā teica.
Uzrunatā meitene stavēja kā sastingusi un ar grūtībām izrunāja vārdus: -Kā tu zini manu vārdu?- Pallaike viltīgi pasmaidīja un pieliecās, lēni kāpjot lejā no kalna. -Es zinu daudz ko,- viņa teica, -Zinu, ka tev ir četri brāļi, zinu, ka tu esi izredzētā,- dieviete nokāpa no kalna. Viņa nostājās pretī Melānijai un pieliecās, līdz seja atradās vienā līmenī ar meiteni, kura izjuta ārkārtēju karstumu.
-Es arī zinu, ka tu esi atņēmusi manu nezvēru.- To pateikusi, Pallaike iztaisnojas un savilka seju nicinošā izteiksmē un atvēzēja roku, lai noslaucītu meiteni no zemes virsas. Melānija iekliedzās. Uguns dieviete ļauni iesmējās.
