Tumsība1

Tas viss sākās, kad es ievācos jaunā mājā. Jā, klausiska frāze ar ko iesākt šausmu stāstus, bet tici man, tas notika ar mani. Es nekad mūžā nebiju piedzīvojis ko paranormālu, kā arī nedomāju, ka tas jebkad notiks ar mani.
Man radās izdevība ļoti lēti īrēt māju. Man tas nelikās nekas aizdomīgs, jo māja bija veca un nebija pašā labākajā stāvoklī, tāpēc man tas šķita ļoti izdevīgs piedāvājums.
Kad ievācos mājā, kādu brīdi viss būs bija kārtībā.
Es neatceros, kad tieši tas sākās, jo sākumā man šķita, ka man tikai izliekas. Es atstāju ieslēgtu gaismu virtuvē vai vannasistabā, bet kad pēc brīža atgriezos, tā bija izslēgta. Es domāju, ka es pats izslēdzu gaismas, bet vienkārši to piemirsu. Tad es izlēmu pārbaudīt, kas notiek, kad speciāli piefiksēju, ka izejot no telpas, paliek iedegta gaisma. Reizēm nenotika nekas, taču reizēm es atnācu atpakaļ un gaisma bija izslēgta.
No tā brīža es nedaudz sāku baidīties. Es pat neteiktu, ka biju nobijies, drīzāk apmulsis. Man radās ideja, ka kaut kas nav kārtībā ar elektrību. Es sāku atstāt gaismas biežāk, jo cerēju saņemt ziņu, kāpēc man ik pa brīdim tiek atslēgta elektrība.
Tad sākās nākamās parādības.
Pirmo reizi tas notika, kad atstāju ieslēgtas virtuves un dzīvojamās istabas gaismas, kamēr devos gulēt.
Es pamodos no tā, ka no manas virtuves nāca dobjš rūciens.
No manas guļamistabas var redzēt dzīvojamo istabu, kas ir savienota ar virtuvi. Es atceros, kā pamodos un domāju, ka virtuvē ir kāds dzīvnieks vai kas tamlīdzīgs. Es skatījos uz virtuvi, kas bija tumša. Kāds bija izslēdzis gaismu. Atskanēja vēl viens dobjš rūciens, tikai šoreiz no dzīvojamās istabas, un es gandrīz sāku kliegt, kad ieraudzīju plikpaurainu radību dzīvojamajā istabā. Tad pazuda gaisma. Es pat īsti nezinu, ko es redzēju. Vai tā bija tikai ēna, vai kas cits.
Es biju pamatīgi pārbijies. Es, cik vien ātri iespējams, aizmetos līdz guļamistabas gaismas slēdzim un ieslēdzu gaismu, iedomājoties, ka radība tagad ir manā istabā un sagatavojos cīņai.
Nekā. Mana guļamistaba bija tukša. Es atviegloti uzelpoju.
Es skrēju pa dzīvojamo istabu līdz slēdzim, ieslēdzu gaismu, bet tur nekā nebija. Arī virtuve bija pilnīgi tukša.
Es domāju, ka to nosapņoju, taču pirms slēdzu ārā virtuves gaismu, es apstājos. Es tomēr atstāju gaismu ieslēgtu. Atzīstu, ka tajā naktī gulēju ar visām gaismām ieslēgtām.
Tā bija milzīga kļūda.
Es pamodos un visas gaismas bija izslēgtas. Es jutos dīvaini. Ķermenis sūrstēja. Es pacēlu segu un pamanīju, ka pār manām rokām un kājām ir sarkanas svītras. Itkā kāds mani naktī būtu saskrāpējis. Tas mani nobiedēja, bet ne tik ļoti kā tas, ko atklāju pāris minūtes vēlāk.
Visas spuldzītes bija sašķaidītas. Katra lampa bija salauzta gabalos. Visur valdīja nekārtība. Kāds mēģināja man ko nodarīt. Es nekavējoties visur ieskrūvēju jaunas spuldzītes.
Es nezināju ko darīt. Es domāju par pārvākšanos, bet, lai cik stulbi tas neizklausītos, tās bija manas mājas. Tā bija mana pirmā dzīvesvieta prom no ģimenes un tā bija MANA māja, tāpēc es izlēmu palikt par spīti visam.
Taču kļuva ļaunāk.
Neskatoties uz to, ka es baidījos no tumsas, es nevarēju pagulēt ar ieslēgtu gaismu. Es atstāju ieslēgtas citas gaismas, piemēram, gaitenī, lai es varētu nedaudz redzēt tumšajā istabā.
Un gandrīz katru nakti es pamodos no tā, ka kāds ierūcās, un neilgi pēc tā pazuda gaismas. Es negāju tās slēgt atpakaļ. Es saritinājos kamoliņā un lūdzos, kaut neviens nenāktu pie manis.
Vienu dienu es nopirku pistoli. Kad pienāca nakts, es ieslēdzu katru gaismu, apsēdos dzīvojamās istabas dīvānā un gaidīju ar pistoli un beisbola nūju klēpī.
Ilgu laiku nekas nenotika, taču ap diviem naktī es beidzot ko izdzirdēju. Tas bija aiz manis. Es paņēmu pistoli un strauji pagriezos. Es lēnām sāku iet uz guļamistabas pusi ar pistoli vienā, bet nūju otrā rokā. Brīdī, kad biju ar skatu pret savas guļamistabas gultu, atskanēja necilvēcīgs rēciens un gaisma pazuda. Es aizskrēju līdz gaiteņa otram galam. Es gribēju šo visu beigt, bet man interesēja, kas tas ir. Es dzirdēju ārdīšanos. Gribēju noķert to radību, bet nezināju - kā.
 

Tad atskanēja klikšķis un skaņas apklusa. Es lēnām virzījos atpakaļ uz savu guļamistabu. Gaisma tur bija izslēgta. Es nostājos pie gaismas slēdža, ievilku dziļu elpu un sagatavoju ieročus.
Es ieslēdzu gaismu un noelsos. Mana gulta bija saārdīta. It kā kāds dzīvnieks būtu uzlēcis uz tās un ar nagiem sagriezis strēmelēs.
Bet tad es ko izdzirdēju. Es stāvēju pie gaismas slēdža un pagriezos, jo dzirdēju pazīstamu rūcienu.
Tur bija vīrietis. Balts, pūstošs vīrietis. Viņa ķermenis izskatījās tā, itkā viņš būtu bijis suņa mantiņa. Es biju tādā šokā, ka nevarēju pat pacelt ieroci. Tad viņš izslēdza gaismu. Es iekliedzos. Man pat nav kauns to atzīt, es iekliedzos un sāku skriet.
Es izskrēju gaitenī, viņš sekoja. Viņš izslēdza arī šo gaismu. Es atcerējos, ka virtuvē ir gaisma. Es ieskrēju tur.
Es dzirdēju skaņas, un zināju, ka viņš man seko. Es ieraudzīju, kā pūstošais vīrietis ar savu salauzto pirkstu izslēdz arī virtuves gaismu. Es iebēgu dzīvojamajā istabā.
Tā bija pēdējā vieta ar gaismu. Es beidzot biju gatavs cīņai. Es stāvēju pie lampas un gaidīju vīrieti, taču viņš nenāca. Bija iestājies pilnīgs klusums. Man šķita, ka šī lampa izglāba manu dzīvību. Es zvēru, es gandrīz apskāvu lampu.
Tad es izdzirdēju rūkšanu, taču tā nenāca no aizmugures. Tā nāca no lampas. Manas acis iepletās. Es skatījos lampas gaismā. Es kļuva spilgtāka un karstāka. Šķita, ka tā tūlīt mani sadedzinās.
Un tad tas nāca.
Man trūkst vārdu, lai aprakstītu notikušo, tas, kas iznāca no lampas, bija draudīgs un pilns dusmu. Tā acis bija spilgtas un baltas. Tas ienīda mani. Visu, kas bija manī. Un ne tikai mani. Tas ienīda mūs visus. Es jutu, kā tas tuvojas. Es jau sagatavoju sevi sāpīgai nāvei, taču tad atskanēja klikšķis un viss iegrima tumsā. Mierīgā, relaksējošā tumsā. Es stāvēju un skatījos uz vietu, kur atrodas lampa. Es sāku saskatīt pūstošo vīrieti. Viņš stāvēja pie lampas ar roku uz tās slēdža.
Tajā brīdī es visu sapratu. Viņš noņēma roku no slēdža un ar pirkstu norādīja uz lampu, purinot galvu.
Viņš nebija mēģinājis mani ievainot. Viņš bija tikai mani aizsargājis. Radījums no lampas varēja uzbrukt tikai gaismā. Vīrietis mani aizsargāja, izslēdzot gaismu. Viņš negribēja, lai kāds pieļauj viņa kļūdas.
Nākamajā dienā es pārvācos. Lai kas tas arī bija, tas palika tajā mājā. Bet es to vienmēr atcerēšos. Katru nakti savā jaunajā dzīvoklī es ieraduma dēļ pārbaudu, vai gaismas ir izslēgtas. Tad es ielienu gultā un aizmiegu klusā, relaksējošā tumsā.