Aizvēru aiz sevis masīvās durvis un mans prieks sāka pamazām noplakt. Es sāku aizdomāties par pašu atmiņu.
Jau agrāk es mācēju šaut. Tātad es biju iesaistīta kaut kādā bīstamā lietā? Varbūt es kādu nogalināju? Nē, tas nevar būt! Es taču nebiju tāda!
Tajā pašā brīdī papurināju galvu. Es nezinu, kāda es biju. Varbūt es biju aukstasinīga slepkava? Tad jau tieši labi, ka neko neatceros. Tad jau sanāk, ka tā ir mana iespēja sākt visu no jauna. Bet vai man to vajag?
Pagaidām es jutos dzīva. Es nejutos kā mazs nevarīgs bērns, kuram visi māca to, ko uzskata par pareizu.
Šeit es jutos it kā savā vietā. Vienalga, vai es šeit agrāk esmu bijusi vai nē. Šeit es jūtos kā mājās.
Ar tādām domām biju nonākusi savā istabā. Lēni apsēdos uz dīvāna un centos pārtraukt domu plūsmu. Man vajadzēja nedomāt par šodienas notikumiem. Man tas jāaizmirst.
- Annij? Laiks vakariņām! - kāds pieklauvēja man pie durvīm. Šo balsi es atpazinu. Laura.
- Nāku! - atsaucos un pielēcu kājās. Paklupu aiz paklāja un gandrīz nokritu. Labi, ka pieturējos pie krēsla malas.
Steidzos uz ēdamistabu, cerēdama atrast ceļu. Tas man nesagādāja īpašas problēmas. Jā, man ir laba atmiņa. Smieklīgi, vai ne? Man ir laba atmiņa, bet neatceros neko no savas iepriekšējās dzīves.
Rolands jau vakariņoja. Apsēdos pie galda un sāku ēst. Iepriekš man šķita, ka es negribu ēst, taču, ieraugot ēdienu, vēders mazliet ierūcās. Cerams, vīrietis to nedzirdēja.
Viņa seja neliecināja ne par ko. Tai atkal bija uzlikta vienaldzības maska. Man tā riebās. Jau šajās divās dienās es paspēju sākt ienīst to. Daudz labāk, bija kad Rolands smaidīja. Tad smaids atmirdzēja viņa acīs.
Nezin kāpēc man tas šķita pazīstams. Es biju gandrīz simtprocentīgi pārliecināta, ka iepriekš esmu pazinusi Rolandu. Bet kas viņš ir? Lai kā es lauzītu galvu, to man neizdosies saprast. Gan jau laiks rādīs!
Kad ieskatījos pulkstenī, šokēta noelsos. Bija jau desmit vakarā. Bet tikko taču bija vakariņas! Nevar būt, ka pagāja jau četras stundas! Nu kāpēc laiks tā skrien?
Nolēmu iet gulēt, jo tāpat nebija citas nodarbes. Šobrīd kaut kā negribējās iet uz bibliotēku pakaļ kādai grāmatai. Un es nebiju pārliecināta, ka spētu koncentrēties uz neskaitāmajiem burtiem. Galva bija pārāk pilna ar domām.
Pārģērbos pidžamā un ielīdu gultā. Šovakar es negāju vannā, lai atkal neaizmigtu tajā. Labāk gulta.
Tajā brīdī prātā ienāca šokējoša doma. Es biju šajā mājā tikai vienu dienu. Nespēju noticēt, ka vēl vakar Rolands izglāba mani no nāves. Šķita, ka kopš tā brīža pagājušas vismaz dažas nedēļas.
Viena diena.
Viss likās kā paātrināta filma. Pēkšņi es dzīvoju pie cilvēka, kurš mani pazīst kā Melāniju un esmu atcerējusies vismaz vienu sīku brīdi no savas dzīves. Trakums!
Pagriezos uz sāna un izvilku no matiem gumiju. Tā traucēja gulēt. Un cope tāpat bija gandrīz izjukusi.
No rīta pamodos moža un smaidīga. Tas laikam bija pirmais rīts, kad es biju tiešām priecīga. Pat ar Valēriju un Aleksi es tā nejutos. Tur es neiederējos, bet te jutos kā mājās. Dīvaini. Ņemot vērā Rolanda skarbumu, man vajadzēju ienīst šo vietu. Man šeit patika! Tajā brīdī gribējās to izkliegt visai pasaulei.
Knapi apvaldīdama prieku, piecēlos no gultas un piekārtoju pārvalku. Šeit gan jau ir kalpones, kas sakārto istabu, bet man negribējās atstāt viņam lieku darbu. Man taču nav grūti saklāt gultu!
Saklājusi gultu, sāku dungot kādu melodiju, kuru biju dzirdējusi, braucot mašīnā. Es nezināju vārdus, bet prātā bija iespiedusies pati melodija. Ar ko gan tā mani piesaistīja?
Nolēmu no rīta ieiet dušā. Novilku pidžamu un apstājos dušas kabīnē. Pagāja vismaz piecas minūtes, kamēr es iemācījos rīkoties ar to. Pa to laiku biju paspējusi nolamāt cilvēku, kas izdomāja šo sarežģīto tehniku, visos sev zināmajos lamu vārdos. Bet to nebija nemaz tik daudz. Varu derēt, ka Rolandam tas izdotos daudz iespaidīgāk.
Beidzot jutos pavisam svaiga un smaržoju pēc zemenēm un greipfrūtiem. Tas tikai dušas želejas dēļ. Dievīgi!
Apslaucījos, ietinos dvielī un devos uz garderobi. Tāds nosaukums šai telpai derētu labāk nekā skapis. Telpa bija par lielu priekš skapja.
Taču pirms tam manu skatienu piesaistīja lapiņa, kas bija nolikta zem durvīm. Ieinteresēta pacēlu to un sāku lasīt.
Annij, Rolands teica, ka tev vajag trenēties un norūdīties. Viņš gaidīs tevi desmitos pie sava kabineta. Uzvelc sporta tērpu.
Priekā palēcos. Atkal treniņi! Tātad ir iespēja atkal kaut ko atcerēties!
Palūkojos pulkstenī un gandrīz iekliedzos. Man bija palikušas desmit minūtes. Nu labi, vajadzētu paspēt. Es taču īpaši neposīšos. Tikai apģērbšos un savākšu matus.
Ieskrēju savā garderobē un sāku meklēt atbilstošu apģērbu. Tas neaizņēma ilgu laiku, jo sporta drēbes bija ieliktas vienā plauktā.
Paķēru pirmās bikses, jaku un kreklu, kurus atradu un uzrāvu sev virsū. Kājās uzvilku sporta kedas. Matus aši sasēju astē un izmetos no savas istabas, pirms tam kārtīgi aizvērdama durvis. Šajā mājā valdīja tāda kārtība, ka es baidījos to izjaukt.
Man noteikti bija palicis pavisam maz laika, tāpēc es joņoju uz Rolanda kabineta pusi.
Šoreiz Rolands mani gaidīja pie durvīm. Jau biju sagatavojusies tam, ka viņš atkal vedīs mani uz to telpu, bet šoreiz mēs gājām citā virzienā.
- Kur mēs ejam? - man nejauši izspruka. Taču es nejutos īpaši nokaunējusies par jautājumu. Es taču drīkstu zināt, kurp mani ved.
- Ārā. - Rolands īsi atbildēja. Es tikai pamāju ar galvu. Viņa īsā un skarbā atbilde nerosināja mani uz sarunu, tāpēc es nolēmu labāk paklusēt.
Paga, ko? Ārā taču ir ziema! Un mums abiem ir uzvilktas plānas sporta jakas. Es taču saslimšu!
- Pagaidi mani ārā. Es drīz nākšu. - vīrietis pavēlēja un iegāja atpakaļ mājā. Es paliku pie durvīm.
Mazliet paraustīju plecus. Ja gaidīt, tad gaidīt. Taču man kaut kā negribējās stāvēt pie durvīm, tāpēc nolēmu paiet dziļāk pagalmā.
Līdz ko iegāju pašā pagalmā, viens no suņiem būdās sāka smilkstēt. Izbīlī paraudzījos uz to pusi un ieraudzīju Riku. Dzīvnieks, nepacietīgi smilkstēdams, raustīja ķēdi, kas to turēja pie būdas.
Ar katru smilkstu raustīšanās kļuva arvien izmisīgāka, līdz suns norāvās no ķēdes.
- Nē, Rik, stāvi! - kā pa miglu dzirdēju kādu balsi, kas lika sunim apstāties. Taču dzīvnieks neklausīja. Tas skrēja uz manu pusi.
Nu viss, šīs ir manas pēdējās dzīves sekundes. Tūlīt suns būs klāt un man uzbruks.
Filmās un grāmatās šādos brīžos varoņiem gar acīm pārskrien visa dzīve. Man tā nebija. Varbūt tāpēc, ka nebija īpaši ko atcerēties?
Taču laiks likās zaudēja savu ritumu. Manas maņas šobrīd bija tik asas, ka es uztvēru visu. Pilnīgi visu. Adrenalīns joņoja pa asinsvadiem.
Sajutu pret sevi vērstus skatienus. Uz mani lūkojās vīrietis, kas sauca Riku, kāda sieviete, kas šo ainu vēroja pa logu, un Rolands.
Viņu visu acis bija ieplestas šausmās. Visi stāvēja kā iemieti. Bet viņi nemaz nevarēja man palīdzēt. Viņi nepaspētu.
Instinkts lika man pagriezties un bēgt, bet es spītīgu paliku stāvam. Nebija jēgas bēgt. Šis suns, kas spēja pārraut ķēdi, mani panāktu, pirms es paspētu kaut vai tikai pagriezties.
Ieskatījos skrienošajam sunim acīs. Tās izskatījās tik dzīvas. Tajās dzirksteļoja brīvība. Tas man lika pasmaidīt. Es lūkojos uz savu nāvi un smaidīju.
Taču baiļu nebija. Es mierīga stāvēju un skatījos uz nāvi, kas man tuvojās milzīgā ātrumā. Vēl dažas sekundes un viss. Manis vairs nebūs.
Suns atspērās un leca uz manu pusi. Es skatījos tam tieši acīs un jutos pavisam mierīga.
Tātad tāda ir nāve?
