Tumsas būtība. 12

Iepriekšējā daļa http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tumsas-butiba/744183

Atkal es pazemīgi noliekusies stāvēju priekšā tumsai, kas vien vārījās no savām dusmām.

„Gaisma mani sāk lēnām uzveikt, kāpēc es nejutu, ka tu man palīdzētu?”tumsa nikni uzbrēca man virsū.

Pēdējā laikā biju pamanījusi, ka tumsa paliek bālāka, bet, lai arī ko es atrastu, es nespēju atrast gaismas avotu. Visu biju izmeklējusies, bet ne kā. It kā tumsa vienkārši pati būtu izfantazējusī šo gaismu.

„Es pazemīgi atvainojos, bet es nespēju atrast gaismas avotu.”noliekusi galvu, es skatījos uz saviem purngaliem, un cerēju, ka tumsa, šoreiz būs iecietīgāka, un atlaidis mani vaļā bez ne kādām sāpēm.

„Tev tiek dots pilnīgi viss, ko spēju dot, bet tu nespēj to atrast? Kā tas iespējams, gadījumu pēc neesi pārlēkusi gaismas pusē?”tumsa vēl niknāk noteica, un dzirdēju, kā viņa pazeļ vienu no savām rokām.

Es iztaisnojos, un ieskatījos tumsai acīs. Zināju, ka tai nepatīk, ka tā dara, bet šoreiz tas bija nepieciešams.

„Jūs man sekojat ik uz soļa, jūs labi zināt, ka es nevaru sadarboties ar gaismu, jo tad mirtu. Iespējams, ka šī gaisma, ir kāds cilvēks? Esmu pētījusi visu zemi, un izņemot dažus vēl dzīvus cilvēkus, šeit gaismas nav.”centos pārliecinoši to pateikt, jo ja es svārstītos tumsa uztvertu manu apjukumu, un dziļās bailes.

Tumsa uz brīdi iegrima savās domās, un tad noteica:

„Iespējams, ka tā ir, bet ja tā ir, tad tev ir jāpaziņo jaunie noteikumi. Slepkava, kas nogalinās pēdējo cilvēku, uz šīs pasaules, kļūs uz mūžiem nemirstīgs, un varēs stāvēt man blakus. Es paņemšu viņu savā paspārnē, tā pat kā tevi!”

Kad tumsa to bija pateikusī, es paklanījos, tad apgriezos, un gāju ārā no šīs tumšās ēkas, kas uzdzenā man šermuļus, katru reizi, kad šeit iegriezos. Jo vienmēr man bija jābaidās vai palikšu dzīva, jo jeb kas varēja viņam likt pavicināt pirkstiņu, un es būtu jau gar zemi.

Man nākošais uzdevums bija izsludināt, visiem palikušajiem cilvēkiem, ka ir jauni spēles noteikumi. Katru reizi, kad mainījās noteikumi, viņi bija tendēti, lai vēl vairāk nogalinātu cilvēkus, un šis noteikums, manuprāt, bija pēdējais.

Saspiedu cieši savas rokas, un paskatījos uz debesīm, kas bija piķa melnas. Kādreiz mana sirds piederēja saulei, un visam gaišajam. Man bija viss, ko es varēju vēlēties. Un es domāju, ka šī laime ir man būtība, bet tā nebija. Mana būtība bija tumsa, kas mani skāva, kas citiem lika noliekt galvu manā priekšā kaut nebiju galvenā, es stāvēju blakus tumsai, kas radīja visiem biedu. Jo tā vienā mirklī varēja nogalināt mūs visus, ja apniks spēlēties.

Bet nu ar gaismas parādīšanos spēlei bija piegriezts jauns asumiņš, tagad tā bija izdzīvošana arī tumsai un tumsa to ļoti labi apzinājās. Ja tumsa nogalinās visus cilvēkus, kas bija viņai pakļautībā, viņa var zaudēt šajā spēlē. Un ja gaisma atradīs ceļu pie tumsas, mēs visi mirsim.

Un visi šie slepkavošanas gadi būs velti, un mēs visi degsim gaismas liesmās.

Es nolaidu skatienu no debesīm. Man bija jāatrod šī gaisma, un jāparāda, ka es esmu kaut ko vērta arī tumsai!