Reiz, debesīs-mākoņos dzīvoja balts zirgs ar zelta ragu un blondiem matiem, tam bija
gulbu spārni un debess zilas acis. Šo ķēvīti dēvēja par Melandonu. Viņa bija Dieva mīļākā zirgu ķēvīte,
kas nesa gaismu cilvēkiem, jo tolaik, saules vel nebija. Tāpēc Dievs piešķīra Melandonai saules spēku,
piekodinādams, lai spīdot tikai noteiktu laiku.
Ilgu laiku Melandona darīja kā Dievs teicis...
Bet kādu nakti - debesis, kā ierasts, bija zilā krāsā - un tajā naktī viss mainijās.
Velns - radījums ar auna ragiem un āža kājām, melns un spalvains, karalis pār tumsu un monstriem -
uzsūtīja ļaudīm nelaimi un postu. Nakts zilās un zvaigžņotās debesis pārklājās ar tumšām ēnām, kas
atgādināja melnu, necaurspīdīgu, nesataustāmu palagu. Viss satumsa, visa pilsēta iegrima dziļā
tumsā, kas daudziem pat koda acīs.
Melandona pamodusies un ieraudzījusi piķa melno tumsu, parādijās un sāka koši spīdēt.
Spīdot, viņa izkaisināja tumsu un vietām debesis atkal palika zvaigžņoti zilas,
ļaudis atkal redzēja vismaz kaut ko.
Dievs lepojās ar ķēvi un mudināja, lai tik spīd un pacenšas VEL košāk spīdēt.
Melandona turpināja ieviest gaismu un atgaiņāt tumsu, kas jau tā bija apņēmusi visu ciemu.
Viņa būtu turpinājusi spīdēt, ja vien Velns ar savu melno kraukli nebūtu pamanījis, viņas spožo, sirdi
plosošo gaismu un apslāpējis to.
Velns uzsūtīja ķēvītei melnu tumsu, kas acu mirklī apņēma zirgu.
Melnajā virpulī būdama, ķēves gaisma pamazām nodzisa; Melandona elpoja aizvien retāk; tumšie,
sāpju pārmāktie gari, kas spēja paņemt nevainīgas dvēseles uz pašu elles pekli, satvēra zirga pēdējo
elpas vilcienu un atņēma tam redzi.
Tie būtu viņu nogalējuši, bet Velns pēkšņi pamanīja, ka zirgā ir kas īpašs.
Un lika to pārvērst par viņa vistumšāko zirgu, kas kalpos tikai viņam un būs uzticīgs tikai viņam.
Gari paklausījuši un atdeva zirgam elpu un redzi. Tomēr, redze nebija vairs tāda, kā agrāk - zirga acis
nerādīja vairs krāsas. Tās rādīja pasauli, kas bija tikai 3 krāsās - balta, melna un pelēka.
Citas krāsas, ķēve vairs nepazina.
Un arī ķēve vairs nebija tāda, kāda agrāk - viņa nebija vairs balta un spīdoša.
Viņa tagad bija, tumša un viņas sirds tagad bija melna, kā ogle, kas tikko izkritusi no uguns un vel kūp.
Velns viņu, lai izgaisinātu visas atmiņas par Dievu, pārdēvēja par Melandoneti.
Melandonete bija melns - tumsu, sērgu un nelaimju - nesošs radījums. Izpostīts Dieva kristāls, kas
nostājies tumšajā pusē un kalpo Velnam. Dievs nepazinis savu zirgu, patrieca to no debesu valstības
un nozsvieda uz zemes, atņēma tam tumšās spējas un sacīja
''Tev nebūs kalpot nelabajam.
Tev nebūs darīt ļaunu.
Tev nebūs kost, spārdīt vai kā cidādi darīt pāri cilvēkiem.
Tev būs mūžīgi kalpot man - Dievam.''
Bet zirgs to nav gribējis pieņemt un Dievs tam norāva spārnus, kas bija palikuši melni.
Viņš norāva arī ragu, lai tas nevarētu izmantot jebkādu tumšo burvestību.
Un Dievs vel teica, ka tas var palikt kopā ar citiem zirgiem. Bet baltos zirgus, viņš atlaidīs Savvaļā.
Baltie zirgi bija Dieva mīļākie zemes iemītnieki, debesīs, Dievam tuvu stāvēja putni, visi atskaitot
kraukļus, vārnas un citas melno putnu sugas.
Ūdenī, Dievs nosvieda dažas haizivis, lai tās uztur kārtību ūdeņos.
Nokaudams zirgu, Dievs izgailināja tumsu un atkal visur parādijās zvaigznes. Tik košas, kā dimanti.
Tumsa atgriezās atpakaļ bezdbenī, jūras un Okenāna dzīlēs, pazemēs, melnajās alās un pagultēs,
skapjos, skudru pūžņos, koku dobumos un saknēs un kur tik vel ne - visur, kur ir tumšs.
Lai gan Velns un viņa tumsas badotie bija uzveikti, viņš zvērēja Dievam ļaunu atriebību, kas nogalētu
gan cilvēkus, gan dzīvniekus, gan kustoņus un visu dzīvo.
Velns krizdams pazemē, vel izkliedza: ''Kādu dien', es atgriezīšos un man sekos visa tumšā armija,
un kad tas notiks, iestāsies mūžīga nakts!''
Bet Dievs solījis ''Gaisma būs līdz pat pasaules galam.''
Kopš tā laika, lai viss būtu līdzsvarā, diena mainās ar nakti un Dievs seko līdzi visam, lai nepieļautu,
ka viņa melnais, tumsā mītošais brālis, kādu dienu atkal atgrieztos.
