Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #87
Mirklī, kad vīrietis atvēra durvis skapim, kurā es slēpos, es sadzirdēju viņa priekšnieka balsi rācijā:”Vai ir, kādi izdzīvojušie?” “Nē, ser, izskatās, ka viņi visi ir atņēmuši paši sev dzīvību,” viņš atbildēja mierīgā, plakanā balsī, paceļot automāta stobru pretī manai sejai.
Es devos paņemt bērnus no skolas, bet tur skolotāja atbildēja, ka kāds cits jau viņus ir paņēmis.
Paslēpes vienmēr ir ļoti jautra spele. Izņemot gadījumus, kad tu nezini, kurš tevi meklē un atrod.
Mans jaunākais brālis mīl rāpot, viņš tikai tikko to ir iemācījies. Vienīgi, ir ļoti dīvaini to vērot, jo viņš rāpo pa griestiem.
Labi bērni, savāc savas rotaļlietas, kad beidz spēlēties. Labas rotaļlietas novāc savus bērnus ja viņi neklausa.
Mana mazā meitiņa šodien man pastāstīja, ka viņa ies uz saldējuma mašīnu. Es paskatījos pa logu un ieraudzīju viņu iekapjam baltā busiņā ar grafitī uzpūstu uzrakstu “Saldējums.”
Es dažreiz eju gar sliedēm, ziņkārigs ieraudzīt vilcienus un to, ko dažreiz tie mēdz pārvadāt uz tālu esošam pilsētām. Šoreiz tie pārvadāja resototus vagonus, kas bija piepildīti ar cilvekiem, kuri bija slimīgi tievi, ar iekritušām acīm un bezdvēseliski blenza man virsū.
Vakar mana dārgā, mazā meitiņa tika aizvesta uz mežu kopā ar, kādu vecu, dīvainu vīru. No rīta tika atrasts līķis. “Ja godīgi, maziņā,” es saku viņai, “tā jau ir trešā reize šomēnes.”