Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #79
Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #802
Es zinu, ka mans nazis nespēj ievainot briesmoņus. Toties tas viegli var ievainot tos meļus, kuri saka, ka monstri neeksistē.
Kā viņu tiesnesis es nosodīju piecpadsmit meitenes par buršanos un būšanu par raganām. Viņu sods bija tikt sadedzinātām dzīvām. Visi pārējie izdarīja visu, ko es viņiem liku.
Es slaucīju asaru no manas acs. Tā sāka trīcēt.
Ciematnieki noķēra un nogalināja vairāk kā duci lauķu, viņu meklējumos pēc vilkača, kas slapstās pa viņu zemēm. Es viņiem būtu varējis pateikt to, ka viņi meklē nepareizajā vietā un norādīt, kur doties tālāk, taču man bija pārāk jautri, vērot to kā viņi kļūdās un klausīties nevainīgo ciešanām pilnajos kliedzienos.
Viņa smaidīja aicinot mani iekšā caur viņas dzīvokļa durvīm. Kad viņa ieslēdza istabā gaismu un aiz mums aizvēra durvis, dučiem kaķu sāka vākties viņai apkārt visā dzīvojamajā istabā. Viņa tad iesaucās:”Skat, ko es jums atvedu pusdienās.”
Stāvēja vilkatis torņa augšā un vēroja, kā visi lejā trako. Viņam bija vienalga cieminieku dagšas un lāpas, viņam bija vienalga, ciematnieki, kas nez, kur bija dabūjuši sudraba lodes. Viņam viss bija vienalga. Viņš bija vecs un par to vien sapņoja kā noslēgt savas gaitas kā vilkacim skaļi, tā, lai to neviens neaizmirst nevis klusi slapstoties. To nodomājot vilkatis lēca no torņā tieši iekšā zemnieku pūlī...