Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #68
Kādā no maniem sapņiem es vēroju pats savas bēres. Es centos runāt ar cilvekiem, kuri tur bija, bet viņi tikai ignorēja mani.
Pēdējā laikā, reizēs, kad pamostos nakts vidū es varu redzēt kā mans suns vēro mani miegā. Viņs nomira pirms trīs mēnešiem.
Meitene, kura kādreiz dzīvoja mūsu mājā aizgāja bojā aviokatastrofā, kad centās apciemot savu puisi. Es dažreiz viņu redzu raudam manā virtuvē.
Katru nakti, tieši pusnaktī mans brālis, kādam miegā lūdzās, lai nesavāc viņu projām no šejienes.
Es atceros, ka spēlējos ar puisīti, kurš izskatījās tieši tāpat kā es, bet neviens cits neko tādu neatcerās. Mamma man pastāstīja, ka man bija dvīnis, bet viņš nepiedzima un nomira dzemdē.
Mans brālēns stāstīja, ka vienreiz sēžot Omeglē, viņš ieraudzīja, kā, kāds vīrietis pakarās ciplā kaut kādā noliktavā.
Man iezvanījās telefons un, kad to pacēlu veca vīra balss man draudēja, ka viņš nogalināšot visu manu ģimeni. Kad es piezvanīju policijai un atklāju par šiem draudiem, viņi nekā nevarēja izsekot telefona numuru.
Pagājušajā naktī, es runājos ar savu puisi, tad sajutu viņu pieglaužamies man un iečukstam ausī, ka viņs man atvainojās. Viņs veica pašnāvību pirms trīs mēnešiem.
Dažreiz, kad mans telefons zvana, tas man rāda manas kaimiņienes numuru un, kad es paceļu to, es dzirdu tikai, kādu skaļi kliedzam. Mana kaimiņiene nomira pirms gada.