Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #67
Man bija nepatīkams sapnis, ka mani nogalina vīrietis, kuru es nekad mūžā neesmu satikusi. Es domāju, ka tas ir muļķīgi līdz brīdim, kad aizgāju uz aklo randiņu un redzēju viņu pie galdiņa.
Kādā dienā mana tante atnāca mājās vēlu un viņai bija sapirkti pilni maisi ar pārtiku, kurus viņa turēja rokās. Viņa dauzīja pa durvīm un sauca onkuli, lai attaisa durvis. Durvis ne no kā atvērās un viņa ienāca mājā. Kad tante izkrāva pārtiku un pastaigāja pa māju viņa saprata, ka neviena nav mājās.
Kad nomira mana māsa mēs viņas mīļāko lelli kremējām kopā ar viņas ķermeni. Nākamajā dienā es redzēju šo pašu lelli mierīgi sēžam uz māsas gultas.
Es miglaini atceros sarunas ar manu vecvectēvu no laikiem, kad biju maziņš. Nesen es uzzināju, ka viņš ir nomiris 2 gadus pirms manas piedzimšanas.
Kad ciemojos pie radiem Pasadenā, vakarā man sanāca iet pār vietējo “pašnāvnieku tiltu.” UZ tā es ievēroju, ka kāda mūķene blenž man tieši virsū un viņas acis gailēja sarkanas kā uguns. Radi man pastāstīja stāstu, ka savulaik, kāda mūķene pakārās uz tā tilta.
Es pastaigājos pa mežu un tad iekāpu kaut kur, kas galīgi nelikās pareizi pēc sajūtām. Es palūkojos lejup un tas bija atvērts zārks ar līķi tajā.
Kamēr es biju zīdainis viens no maniem pirmajiem vārdiem bija “Dženija”. Šāds bija kādas mazas meitenītes vārds, kura nomira mūsu mājā pirms mēs to bijām iegādājušies un pirms es biju piedzimis.