Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #57
Tavs tēvs atnāk mājās un ieiet tavā guļamistabā ap 21. 00. Viņš tev izstāsta to, ka tavam mazajam brālim licis savākt viņa drēbes. Noguris no darba tu nepievērs īpašu uzmanību viņa teiktajam, līdz minūti vēlāk tu saņem sms no sava tēva ar tekstu, ka viņš drīz būs mājās no darba.
Pēc tava pirmā lēciena ar gumiju, viss ko tu vēlies ir darīt to atkal.Pēc tam, kad viņi aiztaisās ciet tu ielavies un paskaties vai gumija tur vel ir. Tu piestiprini to pie sevis kārtīgi un tad lēc. Pusceļā lejup, veroties uz asajiem akmeņiem, tu saproti, ka aizmirsi piesiet gumiju pie tilta.
Tu izkāp no mašīnas plūdu laikā, lai palīdzētu, kādam, kas iesprūdis dubļos. Pa ceļam uz turieni tu sajūti stipru straumi un tiec vilkts ar vien zemāk. Tu neesi spējīgs elpot un zilais ūdens kļūst brūns. “Cik dīvaini, “ tu domā, jo kanalizācijas vāki parasti ir virsū.
Tavs telefona ekrāns sāk mirgot un tu paskaties uz paziņojumu. Sms saka:” Izej pa savām mājām pa galvenajām durvīm vai arī mirsti!” Tu to neņem vērā un nodomā, ka tā ir joku sms. Un tad negaidīti tavs griestu ventilātors gāžās tā, ka tu knapi izvairies no viņa un paliec dzīvs. Svīsdams tu pamani, ka telefonā ir pienākusi jauna sms:” Vai esmu tagad ieguvis tavu uzmanību,” tu lasi veroties ekrānā.