Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #572

Manam vīŗam bija taisnība – viņas lūpas garšo saldi. Nolādēts, nodomāju pie sevis un turpināju grauzt un košļāt viņas mirušo seju.

Tu tiko pabeidzi lielās darīšanas, kuras tevi nomocīja un juties itkā no tevis būtu iznācis kilograms mēslojuma. Tu pirms sāc tīrīt savu dupsi paskaties uz podu un tur ir tukšums.

“Esi uzmanīgs, tu vari ieraudzīt sarkano acu spoku,” viņi teica. Es paskatījos caur atslēgas caurumu un redzēju tikai sarkanu.

Es vienmēr esmu bijis ļoti uzmanīgs, lai neizbāstu savas pēdas naktī ārpus manas gultas teritorijas. Tajā naktī es pieļāvu briesmīgu kļūdu.

Apkopējs iet pa garo, šauro skolas gaiteni, velkot sev līdzi viņa sanitāro ekipējumu līdz izdzird asu, ausis plosošu kliedzienu no virtuves. Viņš aizskrien uz virtuvi un dzird kliedzienus atkal, skanam no saldētavas. “Es tevi dabūšu ārā,” apkopējs kliedz un atver saldētavas durvis. Par pārsteigumu viņam tur neviena nav un viņam par šausmām viņš sajūt divas rokas iegrūžam viņu saldētavā un pēc tam apkopējs sadzird divas rokas aizcērtam durvis.