Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #55
Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #561
Es aizbraucu savākt izmestu dīvānu, kas mētājās ceļa malā. Kad izkāpu no mašīnas, es sapratu, ka dīvāns ir taisīts no cilvēka ādas un tā iekšpusē kaut kas kustās.
Viņš ielika jocīgu VCR kaseti VCR magnetafonā un tikai tad saprata, ka tajā esošais video parāda, kā viņu nogalina kāds cīrietis maskā. Pārbijies viņs izslēdza video, bet nespēja nepamanīt, ka datums, kurš bija video augšējā kreisajā stūrī, bija rītdienas datums.
Esmu lidmašīnā un man blakus esošā soma tikšķ.
Pēc pēdējā salmiņa, ko radīja apkaunošana skolā es atgriezos mājās, salauzu spoguli un ar garāko stikla gabalu pabeidzu savu dzīvi uz visiem laikiem. Es pamodos augsti attīstītu tehnoloģiju pilnā istabā burkā. “Šis rounds ar cilveka dzīves simulāciju šķita tik interesants,” es telepātiski pateicu kaimiņam. Tas liek man vēlēties kaut es būtu īsts cilvēks ar ķermeni nevis tikai smadzenes ieslodzītas šajā burkā.
Kad es jutos vientuļi es mēdzu ieslēgt anonīmas Facecam adreses, kur varēju parunāt ar īstiem cilvekiem un pastāstīt par savam problēmām. Parasti tas šķita mazliet neēerti un kautrējos, šoreiz ta sšķita daudz vieglāk. Nezinu vai pie vainas bija mana partnera šķietamais kustības trūkums un šķietami automātiskā balss vai arī vājā ēna, kas lēnām auga aiz manis.
Viņa ienāca restorānā kavējot 30 minūtes mūsu randiņu un apsēdās. Es pateicu čau, un sāku skatīties viņas dzīvīgajās, lielajās, zaļājās acīs un pateicu, vai tad viņās acis nebija brūnas. Viņa kaut ko paskatījās somiņā un tagad skatījās uz mani ar brūnām acīm. “Viņas ir,” viņa pateica.