Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #51
Kad Džeimss skatījās uz savu atspulgu spogulī, viņš ievēroja, ka aiz viņa ir persona vai vismaz kaut kas. Kad viņš apgriezās, pirms viņs paspēja ieraudzīt, ka tur nekā nav, kaut kas ievilka viņu iekšā spogulī.
Viņa nespēja atcerēties, kad pēdējo reizi viņa ir bijusi tik labi pabarota. Ja vien viņas ēdiens beigtu kliegt.
Kapenes ir aukstas un klusas ar nekādiem šķēršļiem, kas novērstu manu uzmanību no rakšanas. Nepaies ilgs laiks un es tikšu cauri zemei, tikšu virs tās un pēc visiem šiem gadsimtiem atkal staigāšu pa zemes virsmu.
Es dzirdu kraukļus ķērcam no tuvējiem kokiem. No skaņas šķiet, ka tur ir vismaz divi duči ja ne vēl vairāk. Kamēr es šeit stāvu, piesiets pie koka un nespējīgs kustēties, mana vienīgā cerība ir nomirt no slāpēm, pirms kraukļi saņems dūšu un dosies pēc manām acīm.
Sērijveida slepkava bija zināms par to, ka nolika upuriem ziedus pie mājas pirms ielavījās viņu mājās un nodīrāja viņus dzīvus. Viņa ienāca savā mājā ar ziediem rokās, priecīģa, ka šonakt varēs gulēt mierīgi, pirms viņa saprata...
“Tu kusties, tu mirsti!” balss no manas pagultes teica. Es cenšos palikt mierīgs un nekustēties, taču es nespēju nepakustēties, kad manas guļamistabas durvis atraujās vaļā.
Asiņaina roka karājās pie mana telefona. Es cenšos to noraut, taču tas ir iesprūdis manās asinīs, kuras tek no manas apgraizītās rokas locītavas tik ātri, ka es brīnos kā vel neesmu miris no asins zudumiem.