Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #47
Viņš pienāca pie manām durvīm rītausmā, un ielika viņa vēso roku manā, čuksto, ka viņs ir redzējis “It” un nokrita zemē beigts. Mēs, joprojām, nespējam saprast kā viņš izkļuva no morga.
Daudzi saka, ka trenēties smaidīt pie spoguļa padara tevi laimīgāku. Es vēlos kaut mans atspulgs man piebiedrotos.
Šodien kavējās visi vilcieni. Kaut kas tika atrasts tuneļos.
Mazais nabaga Džordžs bija kluss puika. Tā kā viņam bija tikai viens draugs viņš bieži bija bēdīgs. Tagad nabaga Džordžs ir vientuļš puika – viņš izdūŗa acis savam draugam, kad sapsihojās.
“Es domāju, es nekad neuzzināšu, kā tas ir būt brīvam no tevis,” atraitnis teica veroties viņa sievas kapakmenī. Viņam no mugurpuses atskanēja balss:” Tu nekad nebūsi!”
Murgi bieži atnāk, kad, kāds ielaužās manā mājā. Kā parasti es drudžaini pamostos slapjos palagos, tikai šonakt tie ir asiņaini un nazis, joprojām, ir manās rokās.
Jaunās narkotikas neiedarbojās tā, kā es to gaidīju. Tagad būtnes, kuras es pirms tam varēju tikai redzēt, spēj arī man pieskarties.
Zvana šūpojās zvanot caur garajiem akmens koridoriem. Bērnībā tā šķita komforta skaņa, sauciens pēc laimes. Tagad tā radīja ledusaukstas tirpas. Viņas klusais kliedziens atdūrās pret tuvojošos miglu.
Šodien es redzēju kā vecs, sirms vīrs tika sadurts krūtīs ar nazi un notriekts zemē. Viņš tikai piecēlās un gāja tālāk itkā nekas nebūtu noticis.