Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #46
Es nekad neeju gulēt, bet es turpinu pamosties.
Kad es aizveru savas acis, es redzu svešas acis blenžam uz mani...
Viņi zināja, ka no cietuma nesen izbēga sērijveida slepkava. Tas, ko viņi nezināja ir tas, ka slepkava stāvēja tieši viņiem aiz muguras un ļauni smaidīja.
Kad es taisījos gulēt es sadzirdēju, kā mans suns skrapē manas guļamistabas durvis, lai viņu ielaižu. Kad piecēlos, lai ielaistu suni es ieraudzīju, ka viņš guļ gultas labajā malā.
Es ievēroju manas meitas siluetu atstarojamies gaismā uz manu durvju rāmja. Tad es sadzirdēju viņu čukstam man ausī:” Kas tā par meiteni pie durvīm, Tēti?”
Vakar mani vecāki pateica, ka es esmu par vecu, lai man būtu iedomu draudzene un tāpēc man viņa jālaiž prom un jāaizmirst. Es viņus paklausīju. Viņi šodien atradas viņas līķi.
Gadiem mēs dzirdējām klusas balsis un soļus no spoku bērniem mūšu vecajā lauku mājā. Ar laiku mēs pie tā pieradām. Tad, negaidīt, kādā dienā tie pazuda, kam bija jākalpo par signālu arīmūsu aiziešanai...
Ir uzskats, ka eņģeļi miega laikā nēsā tos, kuriem vajadzētu būt mirušiem, bet dažreiz tos nomet. Vai tev kādreiz miegā ir bijusi sajūta, ka tu krīti?
Pirms vairākiem gadiem ne no kurienes pagraba vidū parādījās krēsls. Lai cik reizes es viņu nenoliku stūrī tas, vienmēr, kaut kādā veidā atgriezās pagraba vidū. Vajadzēja paiet ilgam laikam, lai es saprastu, ka tas krēsls tur novietojās tieši zem virtuves ta itkā, kāds būtu piesēdies pie galda kopā ar mums.