Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #45
Es tiko redzēju kā mans atspulgs spogulī miedz man ar aci un rāda mēli. Es tajā brīdī tikai paskatījos un neko tādu nedarīju.
No medmāsas pierakstiem: “ Svars 3,4 kilogrami, garums 45, 72 centimetri. 32 pilnībā izveidojušies zobi. Kluss, vienmēr smaida.”
Būt pirmajam, kas atsaucās uz smagu avāriju ir vienmēr, traumatiskākā lieta, ko es varu redzēt kā policijas darbinieks. Bet šodien, kad sašķaidīts maza, miruša bērna ķermenis, piesprādzēts ar drošības jostu pie viņa sēdzvietas atvēra acis un sāka ķiķināt brīdī, kad es centos viņu kaut kā dabūt ārā no postažas es uzreiz sapratu, ka šodien ir mana pēdējā darba diena.
Es paskatījos pa manu logu. Zvaigznes no debesīm bija izgaisušas.
Viņa katru dienu atrada jaunas mīlestības vēstules no viņas slepenā pielūdzēja viņas skolas skapītī. Viņai tas šķita mīlīgi līdz brīdim, kad jaunākās vēstules sāka paradīties viņas guļamistabā.
Viņam nepārtraukti šķita, ka kāds viņam seko. Bet kādā dienā šī sajūta pazuda. Varbūt tā ir tikai sakritība, bet tieši tajā pašā dienā viņš skapī atrada mirušu vīrieti.
Džeks bija mazliet nobijies, kad viņa tante ienāca viņa istabā nakts vidū un pateica ardievu. Bet viņš bija vēl vairāk nobijies nākamajā dienā, kad uzzināja, ka viņa tante naktī ir nomirusi pati savā mājā.
Katru nakti viņš miegā dzirdēja skaļas gaudas, kurām sekoja dēmons, kurš viņam draudēja, ka nogalinās viņu. Tas palika pavisam baisi, kad viņš pārtrauca naktīs gulēt, bet dēmons turpināja nākt.