Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #39
Kādā naktī es paliku pa nakti pie dažiem draugiem un mēs visi aizmigām diezgan vēlu. Ap 3 naktī es pamodos un sadzirdēju kaut kas skanēja pēc tā, ka nepārtraukti atverās un aizverās virtuves plaukti. Es aizgāju paskatīties kas tur notiek. Ienācis es neredzēju, ka kāds būtu virtuvē, tapēc pieņēmu, ka man izlikās. Kad nākamajā rītā piecēlos viens no maniem draugiem raudāja un bija ļoti noskumis. Viņš stāstīja, ka viņš pamodās nakts vidū un dzirdējis cilvēkus runājam virtuvē:”Mēs šeit neesam svarīgi, mēs šeit vairs neesam gaidīti.” Tas bija ļoti baisi.
Kādā naktī mans brālis, tētis un es gulējām un dzirdējām pamatīgu lūšanas troksni virtuvē. Mēs visi piecēlāmies un ieskrējām virtuvē paskatīties kas noticis. Lustra bija nogāzusies un tā izskatījās tā itkā, kāds to būtu izrāvis no griestiem. Ķēde, kas to tur bija norauta no griestiem, tieši tāpēc likās, ka ta nevar būt nogāzusies pati.
Kad man bija 7 gadi mūsu mājā bija spoks. Es atceros kādā naktī, kad mēs runājāmies dzīvojamajā istabā ūdens glāze pati no sevis nokrita no galdiņa. Citā reizē plauktiņi paši no sevis vērās vaļā un ciet. Tas sāka kļūt tik traki, ka mani vecāki izsauca eksorcistu, lai tas iztīra māju no nelabās enerģijas, veic eksorcismu vai kā nu to lietu sauc. Mēs uzzinājam, ka pirms mums šeit dzīvoja veca kundzīte līdz viņu nogalināja viņas vīŗs. Mēs beigās pārcēlāmies citur, taču man, joprojām, rādās murgi.