Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #35
Es katru rītu ceļos uz skolu 7.15 no rīta. Es esmu savā istabā un ģērbjos 7. 24. Un savā istabā es dzirdu mazu meitenīti lūdzamies:” Mammu, palīdzi man. Mammu, palīdzi man.” 7.25 viss paliek klusi. Tas tā notiek katru dienu.
Mana māsa pieskatīja manu draugu. Viņa vija virtuvē un es biju dzīvojamajā istabā. Es sēdēju pie galda un spēlējos ar manām lellēm. Saule taisījās uz rietu. Mans draugs pasauca mani uz virtuvi un tāpēc es cēlos. Pa ceļam uz virtuvi es paskatījos uz sienu un ieraudzīju savu ēnu. Tikai tā nebija mana ēna. Tā bija daudz garāka par mani, izkropļota un tai bija biedējoša aura. Es pakāpos atpakaļ no sienas, tad atkal uz priekšu un ēna palika normāla.
Man bija lelle, kuru saņēmu kā Ziemassvētku dāvanu. Tā bija dārga lelle un tā atradās manās rokās, lai kur devos. Kādā dienā es izlēmu to atstāt mājās nevis ņemt uz skolu, kā to būtu darījusi parasti. Kad es pakāru savu somu uz man piešķirtā āķa mans klasesbiedrs jautāja kāpēc es tik jocīgi esmu pakārusi savu lellīti. Es paskatījos uz somu un pamanīju, ka lelle ir pieķērusies ar vienu roku pie viena no rāvējslēdzejiem, lai arī to biju atstajusi skaisti noguldītu uz manas gultas.