Tulkoti īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #32
Tulkoti īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #331
Es noskūpstīju savu sievu un meitu pirms došanās gulēt un novēlēju labu nakti. Kad es pamodos es atrados ierobežotā istabā un māsiņas stāstīja, ka tas bija tikai sapnis.
Peldēšanās naktī ir viens no labumiem ja tu strādā publiskajā baseinā. Kādu nakti pēc tam, kad visi bija devušies prom es peldēju pa baseinu. Iepeldējis dziļajā galā es sajutu roku satveram manu potīti.
Viņa brīnījās kāpēc no viņas rodās divas ēnas. Galu galā telpā bija tikai viena spuldzīte.
Gatavs relaksējošam vakaram es uzvilku savas austiņas. Čukstēšana, kas nāca no tām mani ļoti satrauca, jo es tās nebiju paspējis iespraust planšetē.
Es atradu neasu virtuves nazi, saplēstu vecu lupatu un ieslēgtu video kameru, kas bija smuki salikti uz mana virtuves galda. Man nepieder neviens no šiem priekšmetiem.
Mirušie šobrīd vēro mūs. Tās ir labās ziņas.
Kad viņš pamodās atkal tajā pašā telpā bez durvīm, viņa asinīm un sviedriem no iepriekšejām naktīm klātais ķermenis trīcēja. Viņš ievēroja ieroci telpas stūrī un satvēra to notēmējot sev galvā. Drīz viņš varēs atkal tikties ar sievu un meitu, pateicoties žēlastības pilnam blīkšķim, taču viss ko viņš saņēma bija tikai auksts, metālisks klikšķis.
Sirdstrieka nāca negaidīti, liekot Maikam zaudēt samaņu. Kad viņš pamodās ciņš varēja dzirdēt apbedīšanas darbiniekus ap viņu. Kaut kādā veidā zārks bija caurspīdīgs no viņa puses un viņš varēja atpazīt dažus viņa draugus, bet viņa ķermenis nebija spējīgs kustēties un viņs saprata cik patiesība briesmīga ir nāve.