Tulkoti īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #31
Tulkoti īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #321
Pēc tam, kad viņš izmisis centās pakustināt kaut vienu no viņa locekļiem, bet to nespēja dēļ viņa paralizētā ķermeņa, lai pabrīdinātu ārstus par to, ka viņs ir pie samaņas pirms viņi veic pirmo girezumu viņs sajutās atvieglots, kad pamanīja, ka viena no medmāsam redz viņa acu zīlīsu reakciju uz spilgto gaismu. Viņa pieliecās tuvāk un iečukstēja viņa ausī:”Tu domā, ka mēs nezinām, ka esi nomodā?”
Es pamodos un viss liekās nepareizi. Ārā ir pārāk klusi. Es paskatos laukā pa logu un redzu, ka visi stāv mierīgi, skatoties uz manu māju.
Viņa jautāja kāpēc es tik smagi elpoju un raudu. Es tikai tajā brīdī pamodos.
Vai tu zini to jocīgo sajūtu, kas pārņem visu ķermeni dažreiz tajā mirklī kad iemiedz? Ja kāds novietotu kameru pret tevi un tu redzētu, kas tiek nofotogrāfēts, tu negulētu vairs nekad savā mūžā.
Pēc tik daudziem gadiem, dzīvojot vienatnē šajā lielajā mājā es esmu nonācis pie satraucošas atklāsemes. Es esmu aizvēris daudz vairāk durvju kā atvēris.
Noliec vietā spoguļus. Mēs ilgojamies pēc skatīšanās uz tevi.
Operācija nebija veiksmīga tradicionālā veidā, jo mana redze neatgriezās, taču es vismaz ieguvu spēju uztvert visu pēc siltuma. Ir pagājušas trīs nedēļas un es nekā nevaru saņemties pieklājīgi pajautāt manam labākajam draugam kāpēc viņš ir istabas temperatūrā.
Mana vecmamma stāstīja, ka tā ir dāvana redzēt nāv eņģeli priekšā to cilvēku mājām, kuru dvēseles viņš drīzumā savāks. Es arī tā domāju līdz, kādu dienu es viņu sāku redzēt pie visām mājām.